Mans tētis aizgāja no zemes plāna 2003. gada sākumā. Viņam bija mazliet vairāk par 90 gadiem. Es braucu vilcienā un strādāju ar viņu, palīdzēju viņam izpildīt Pāreju. Bet droši vien jāsāk ne ar to…
Jau sen, pirms viņa aiziešanas, es saviem vecākiem sāku stāstīt, kas tā ir – Pāreja uz Smalko Pasauli. Es pie viņiem braucu ciemos 2-3 reizes gadā un katru reizi sāku visu no sākuma, tāpēc ka viņi vai nu man neticēja, vai bija aizmirsuši. Es uz to laiku daudz zināju par dzīvi pēc nāves. Zināju Pārejas detaļas. Man bija pieredze cilvēku pavadīšanā uz Smalko Pasauli. Un man, dabiski, gribējās sagatavot manus mīļos cilvēkus pareizai sapratnei par aiziešanu no zemes plāna. Māmiņa vienmēr klausījās ļoti uzmanīgi un uzdeva ļoti gudrus jautājumus. Tētis neticēja tam, ko es runāju. Un katru reizi teica, ka viņam to nevajag. Es palūdzu viņam vienu – iegaumēt manus vārdus. Es teicu: “Tētiņ, kad šis brīdis pienāks, un tu sapratīsi, ka esi DZĪVS un ka kaut kā tālāk ir jārīkojas, tu atcerēsies, ka var vērsties pie manis.” Tā kā sarunas turpinājās, es ļoti cerēju, ka tētis informāciju ir iegaumējis…
Kad šis brīdis pienāca, un māmiņa pazvanīja man pa telefonu, es viņai palūdzu nostāties blakus tēta ķermenim un vairākas reizes viņam skaļi teikt, ka tagad viņam ir jāklausās tikai mani. Pēc dažām minūtēm es sajutu viņa klātbūtni. Es braucu vilcienā un sarunājos ar viņu. Reizēm viņš pazuda. Pēc pieredzes es zināju – apdomā teikto vai konkrēti rīkojas tā, kā es viņam teicu. Situāciju kontrolēt man palīdzēja mans Skolotājs El Morija. Viņš vēstīja, kādā stāvoklī ir tētis un kā ar viņu vēlams tālāk runāt. Tuvojoties Maskavai, es sajutu milzīgu Mīlestības un Prieka vilni, kurš pilnīgi man uzgāzās. Es sapratu, ka tētim viss ir kārtībā, viņš aiziet. Tā arī bija. Viņš vairāk neparādījās. Periodiski es Skolotājam jautāju par viņa likteni un zināju, ka tētim viss ir normāli. Bet nezināju nekādas detaļas.
Pagāja apmēram desmit gadu. Es attīstīju savas daudzdimensionālās spējas. Tagad es varēju tiešā veidā saistīties ar cilvēkiem piektajā dimensijā. Mēs saņēmām informāciju, ka mums katram ir smalkmateriālas Atbalsta Grupas, kuru sastāvā var ietilpt mums tuvi cilvēki, kuri atnākuši uz Smalko Pasauli. Es pajautāju El Morijam, vai tādi ir manā Atbalsta grupā? Un ar izbrīnu un prieku uzzināju, ka mans tētis pēc paša vēlēšanās strādā vienā no manām Grupām. Dabiski, es vēlējos ar viņu parunāt. Uzzināt, kā viņš dzīvo. Ar ko nodarbojas? Tikai man palīdz, jeb ir vēl kāds darbs? Kāda vispār ir dzīve piektajā dimensijā tur, kur viņš atrodas? Kā viņš savā laikā veica Pāreju? Vai es spēju viņam palīdzēt? Vai viņš zina, kur pašlaik ir mana māmiņa un mans brālis? Daudz jautājumu, uz kuriem atbildes es gaidīju ar nepacietību. Domāju, ka tās būs interesantas arī mūsu lasītājiem.
Lai nodibinātu kontaktu ar tēti, es vērsos pie manu Atbalsta Grupu Vadītājiem ar lūgumu saistīt mani ar tēti. Ja, protams, viņš pats vēlēsies šo kontaktu. Un tētis ar prieku atsaucās!
– Sveiks, tētiņ! Kā es priecājos, ka tu esi ar mani! Man ir tik daudz jautājumu! Vai tu gribēsi uz tiem atbildēt? Turklāt es gribu mūsu sarunu nopublicēt, jo iemiesotajiem cilvēkiem tai ir liela nozīme.
Meita, esmu gatavs ar tevi apspriest visus tavus jautājumus. Un es neiebildīšu pret to publicēšanu. Mēs šeit, piektajā dimensijā, vienmēr gribam sakarus ar četrdimensionalitātē iemiesotajiem cilvēkiem. Tikai tādi kontakti nes vēl dusošajiem cilvēkiem, kuri netic mūsu dzīves nepārtrauktībai, apziņu patiesu pamodināšanu.
Es uzreiz, kā tikko pēc reabilitācijas biju gatavs jaunai dzīvei, sāku meklēt kontaktu ar jums, maniem mīļajiem radiniekiem. Pirmā biji tu. Tas ir, es gribu teikt, ka uzzināju par tavu patieso darbību uzreiz, kad ķēros pie jaunā uzdevuma. Es biju sajūsmā par to, ko man pastāstīja. Un izteicu vēlēšanos būt noderīgs tavā darbībā. Man neatteica. Gluži otrādi, nopriecājās. Tā es kļuvu par vienu no tavas Atbalsta Grupas dalībniekiem. Tādu grupu ir vairākas. Es vairāk strādāju tajā, kura Marinai palīdz zemes plāna lietās. Un es esmu neparasti laimīgs, ka varu dažreiz izdarīt to, ko nespēju un neizdarīju manā zemes dzīvē.
Es uzmanīgi klausos tavus jautājumus, mana mīļā!
– Tētiņ, ja neiebilsti, tad pirmais jautājums attiecas uz tavu Pāreju. Kā tā notika? Vai tu mani dzirdēji? Vai mani ieteikumi palīdzēja? Pastāsti par to sīki.
– Labprāt, tāpēc ka šos mirkļus aizmirst nav iespējams. Es izgāju no ķermeņa un burtiski planēju virs viņa. Es ne tik daudz viņu redzēju, cik jutu. Turklāt jutu, ka ir pazudusi saikne ar viņu. Turklāt es patiešām, kā tu agrāk stāstīji, sapratu, ka esmu dzīvs! Tas bija tāds satricinājums, ka es drudžaini sāku atcerēties visu, ko tu man un māmiņai teici. Atgriezties ķermenī nebija ne mazākās vēlēšanās. Pat tāda doma neradās. Un tai pašā laikā es sapratu, ka kaut kam ir jāmainās. Bet, kā tas notiks, es nezināju.
Tajā brīdī izdzirdēju māmiņas saucienu un skaidri sapratu, ka ir jāklausās tava balss. Bet balsi (akustisku) es nedzirdēju. Bet pēc tam atnāca sirds saikne, un es nez kāpēc momentāni izrādījos blakus tev. Tie bija neparasti sirsnīgi mūsu tuvības mirkļi. Likās, ka viss, kas starp mums nebija līdz galam pateikts zemes dzīvē, uzplūda un apvienoja mūs. Tāda man bija sajūta. Es klausījos tavus stāstus, padomus un pamācības. Tu kaut kādā veidā uzminēji manus jautājumus un atbildēji uz tiem. Tikko kā sapratu, ka ar saviem spēkiem varu izmainīt stāvokli un kaut kurp pāriet, es sāku atcerēties, ko tu rekomendēji. Man arī tagad pats galvenais grauds visos tavos spriedumos liekas – tā ir tiekšanās uz Gaismu! Es sāku meklēt Gaismu un piesaukt viņu. Tu man biji devusi kaut kādus Gaismas parādīšanās tēlus, bet man viss bija citādāk. Un tas man kļuva par manu kārtējo satricinājumu. Atvērās telpa. Parādījās trīs figūras ar nebijušu mirdzumu. Viņas bija tik mirdzošas, ka man, pat bez acīm, šo mirdzumu bija grūti panest. Tai pašā laikā bija svētlaimes un neparasta spēku pieplūduma stāvoklis. Es viss atdevos šim mirdzumam. Es kliedzu (tā man likās) par to, ko es redzu. Man gribējās, lai tu saprastu, cik grandiozs ir tas, kas ar mani notiek. Tajā brīdī tu klusēji. Un parādījās Tas, kurš pastiepa savas mirdzošās rokas un maigi paņēma mani aiz rokām. Es sāku izšķīst šajā Gaismā. Es te saspiedos Gaismas piciņā, te paplašinājos līdz neaptveramiem izmēriem. Tā, pulsējot, es ievilkos Sirdī Tam, kurš paņēma mani aiz rokām. Un, kā man likās, es aizmigu…
– Tētiņ, vai bija moments, kad gribējās atgriezties pie ģimenes? Nožēla par to, ka atstāji māmiņu vienu? Šķīries no iemīļotā darba?
– Nē, un vēlreiz nē! Nedomāju, ka ir vērts to apspriest. Es atcerējos visu informācijas bloku, kuru tu man devi. Un mērķtiecīgi rīkojos jaunas dzīves sākuma dēļ. Un par to, ka es stāvu uz jauna cikla sliekšņa, tajā brīdī nebija nekādu šaubu.
– Saki, dārgais, kur tu nonāci pēc Pārejas? Kur tu atjēdzies? Runā, ka pārejošo sagaida tuvie vai draugi zemes dzīvē. Vai tādas tikšanās bija?
– Es atjēdzos piektās dimensijas Reabilitācijas Centrā (RC). Patiešām, manā tuvumā tajā brīdī bija mana māmiņa. Viņa jau vienu reizi bija iemiesojusies pēc savas aiziešanas, bet ne uz ilgu laiku. Un viņa gaidīja manu pamošanos. Labi atceroties savas Pārejas, gribēja palīdzēt manai reabilitācijai un adaptācijai jaunajā pasaulē. Pašlaik māmiņa dzīvo un strādā blakus man. Mēs dzīvojam vienā pilsētā un draudzējamies kā ģimenes. Par to es pastāstīšu vēlāk.
– Kāds patīkams pārsteigums! Omīte ir tev blakus!
– Daudzi RC darbinieki strādāja pie manas reabilitācijas. Ne tāpēc, ka tā bija pārāk sarežģīta vai ka man būtu nepieciešama īpaša palīdzība. Vienkārši daudzu iemiesojumu laikā uz šīs planētas bija jāparāda viņu piederības pakāpe pašreizējam evolūcijas periodam. Bija arī manu karmisko likumsakarību izstrāde. Cik tas ilga pēc zemes kalendāra, precīzi pateikt nevaru. Man likās, ka viss notika pārāk ātri. Drīz vien pēc reabilitācijas programmas sākšanās man ļāva kontaktēties ar dažiem, kuri arī reabilitējās. Starp viņiem izrādījās ļoti interesanti cilvēki. Bet patiesībā katrs cilvēks bija unikāls. Tāpēc ka tur uz visu un visiem skaties no citas pozīcijas. Un, lai kas cilvēks nebūtu bijis zemes plānā, viņš piektajā dimensijā atklāj savas labākās īpašības, par kurām zemes dzīvē bieži arī pats nav nojautis. Es RC ieguvu daudz draugu. Atceros, ka reiz atbildēju tev uz tavu jautājumu par draugiem, ka nezinu šo vārdu. Nesaprotu, kas ir draudzība. Ar ko ne mazums pārsteidzu. Tagad es zinu draudzības īsteno graudu un esmu iemācījies to novērtēt.
Reabilitācijas programma paredzēja visu iemiesojumu pārlūkošanu līdz ar katra nākamā iemiesojuma būvēšanas analīzi. Kas bija ieplānots un kas izpildīts? Jautājumi tika analizēti lielā spektrā. Kļuva saprotama mana uzdevuma uz šīs planētas vispārīgā kanva, īpaši pēdējo piecu tūkstošu laikā. Nav nejaušība, ka pēdējā iemiesojumā es nodarbojos ar transportlīdzekļu izstrādāšanu. Izrādījās, ka tā ir mana kosmiskā profesija. Un transportēšanas jautājumus dažādos tehniskos variantos esmu izstrādājis ne reizi vien. Esmu palicis uzticīgs šai profesijai arī tagad. Pēc tam sīkāk izstāstīšu par to, ko es daru. Es ne tikai palīdzu savai meitai)))
– Kurā RC Nodaļā tu biji?
– Tas ir ļoti interesants jautājums. Es nezināju, ka esmu nonācis ne vienkāršā Nodaļā, bet tieši tādā, kur reabilitāciju izgāja tādi “bezdievji”, kāds es biju savā pēdējā iemiesojumā. Mēs sākumā nopriecājamies, ka esam kopā. Kā gan! Ir sapulcējušies domubiedri! Bet pēc tam, kaunīgi slēpjot acis, bet reizēm arī raudot, uzskatāmi iepazinām savu paša Dievišķību. Jā, uzskatāmi. Tāpēc, ka katram mums rādīja savu patieso būtību. Nebija vajadzīgas nekādas aģitācijas un pierunāšanas. Vienkārši mums parādīja mūsu Dievišķību. Tas ir pats labākais “materiālista pārkausēšanas” normālā cilvēkā variants. Bet es sapratu arī to, ka ne velti esmu nodzīvojis dzīvi kā materiālists. Tā bija īpaša programma, bez kuras es neizdarītu to, ko izdarīju zemes plānā. Man bija nepieciešams “kalt matēriju”, un es biju tāds “kalējs”.
– Tēti, es nesaprotu, kāpēc nevar būt kuģu būvētājs un vienlaicīgi ticēt Dievam? Daudzi to apvienoja, pārstāvot dažādas profesijas.
– Es runāju par savu programmu tajā iemiesojumā. Es no bērnības biju saistīts ar reliģiju, taču padomju īstenība spieda aiziet no visa, kas bija saistīts ar Dievu, Pasaules un Dabas Vienotību. Bet dvēseles dziļumos es jutu, kas viss tā nav, ka pasaule ir iekārtota pavisam citādāk. Interesanti mums te rādīja mūsu pašu Dievišķību. Ir speciālas istabas, tajās eksistē ekrāni, uz kuriem var redzēt savus paša izstarojumus. Notiek stingra izstarojumu diferencēšana pa ķermeņiem. Un galvenais, ir iespēja ieraudzīt kaut ko, kas pilnīgi nepieder nevienam ķermenim. Rāda salīdzinājumu starp dažāda līmeņa garīgās attīstītības cilvēkiem. Un, kad man stādījās priekšā TAS, kurš aiz rokām mani ieveda manas eksistences jaunajā pasaulē; un kad Viņa izstarojumā es ieraudzīju to pašu Dievišķības spektru, kā man, tad es sapratu, ka ir vienots Avots, no kura mēs visi esam cēlušies. Turklāt jūti šī izstarojuma ietekmi, un emocijas iet pāri malām tā, ka aizmirst tās nav iespējams. Un ļoti gribas savā “Es” uzturēt šo Uguni, uzpūst viņu, neļaut viņai nodzist. Un pēc tam sāc saprast, ka tieši ar šo izstarojumu tu tad arī kļūsti arvien lielāks un lielāks. Tā nav akla ticība; ar to nav salīdzināma neviena pasaules reliģija. Tā ir saplūšana ar sevi un, tātad, ar vispārējo Dievišķību. Es stāstu savas sajūtas. Iespējams, cits cilvēks par to izstāstītu citādāk.
– Tētiņ, tad nu lielai gan ir jābūt tai Nodaļai, ja tur pieņem visus materiālistus?
– Nezinu, meita. Tur mēs to nejutām. Katram bija sava komfortabla telpa. Un bija skaistas zāles, kur mēs laiku pa laikam tikāmies. RC ir izvietots pa vairākiem piektās dimensijas apakšlīmeņiem un pat ir izkliedēts pa dažādiem planētas stūrīšiem. Komfortabli un tai pašā laikā darba apstākļi. Tas man īpaši patika. Mīlu precizitāti un konkrētību.
Tagad es neticu Dievam. Nebīsties! Es vienkārši zinu, ka es esmu Viņa bērns, un pats esmu dievišķs, tāpat kā citas dzīvības formas. Man vairāk patīk formulējums – būt Dieva līdzradītājam. Domāju, ka pagaidām Dievs mums ir neizdibināms. Bet mēs no Viņa esam iznākuši, un mums ir, kurp tiekties. Un tas mani apmierina, tāpēc ka dod dzīves jēgu un neizsīkstošu esamības prieku. Man pašlaik ir ļoti labi!
– Paldies, tēt! Sākšu tagad uzdot no pirmā acu uzmetiena dumjus jautājumus, bet tie ir tik interesanti! Saki, lūdzu, vai pie jums, tāpat kā pie mums, ir diena un nakts?
– Nē, dārgā, tādu dienu un nakšu, kā tavā pasaulē, pie mums nav. Pie mums ir daudz gaismas, un šī gaisma modulējas pēc spektra, spožuma un intensitātes diennakts laikā, kaut gan diennakts mums arī ir relatīvs jēdziens. Tie, kuri ir pieraduši pie dienas un nakts nomaiņas, paši rada nepieciešamās pārejas savas mītnes spīdībā. Bet tādu cilvēku nav daudz. Mēs ātri pieradām pie jaunajiem apstākļiem. Man tie liekas komfortabli.
– Vai pie jūsu debesīm ir Saule, Mēness, zvaigznes, planētas?
– Tas ir pareizāks jautājums. Cik es pašlaik saprotu, mūsu spīdekļi izskatās citādāk katrā dimensijā, bet dažreiz pat arī vienas dimensijas apakšlīmeņos. Tajā telpā, kur es mītu (tas ir jūsu-mūsu telpas-laika kontinuuma (TLK) apakšlīmenis 5,2), mēs redzam divus saules torus, kuri krusto viens otru. Bet tā ir tikai mūsu spīdekļa struktūras daļa. Ļoti skaisti, fascinējoši. Mēness arī ir pilnīgi citāds. Jūs viņu redzat kā lodi, pastāvīgi pavērstu pret jums ar vienu pusi. Bet mēs redzam viņu augstākos piektās dimensijas virstoņos, kur viņš ir redzams kā ugunīgs elipsoīds ar sasvērumu attiecībā pret mūsu horizontu.
Mēs redzam, kā reāli mijiedarbojas Mēness, Saule un dažas zvaigznes, īpaši nozīmīgas mūsu evolūcijai. Es teiktu, ka reāli jūtu, ka viņas ir dzīvas būtnes, kuras rada kopā ar mums. Un mana profesionālā darbība pašlaik nes zināšanas, kā ar viņām var saistīties un mijiedarboties.
– Kā jūs pārvietojaties? Jūs staigājat vai lidojat? Ir starpība, pārvietojoties pilsētas iekšienē un starp pilsētām un reģioniem?
– Es, lūk, tagad momentāni atlidoju uz tavu saucienu. Tu uzskati, ka mēs esam saistīti tikai mentāli? Ne gluži tā. Lai ar tevi sarunātos, es atlidoju uz speciālu telpu sarunām, kura ļauj bez kropļojumiem dzirdēt tavas domas. Un es tagad atlidoju. Bet, ja man gribas pastaigāties, nesteigties, tad es eju. Mums ir rokas un kājas, un galva. Ķermeņi vēl ir ļoti līdzīgi bijušajiem zemes ķermeņiem. Tāpēc mums ir vairāki veidi, kā pārvietoties pilsētas iekšienē. Bet vienalga ir arī transports. Gan sabiedriskais, gan personīgais. Tie ir portatīvi plazmas lidaparāti. Tieši ar viņu izstrādi es tad arī nodarbojos no sākuma.
Kas attiecas uz pārvietošanos starp 5. dimensijas pilsētām un telpām, tad šeit mēs izmantojam īpaši ātru plazmas transportu. Un vēl – gravitācijas transportu. Es par tiem pastāstīšu sīkāk, tāpēc ka esmu iemīlējies šajos spārnotajos un bezspārnu kuģos. Tāpat kā es agrāk biju iemīlējies peldošos kuģos, tā tagad esmu iemīlējies gaisa kuģos. Man likās, ka nevar būt nekā skaistāka par Volgas tvaikoņiem. Bet tagad es redzu, ka plazmas lidaparātu skaitums aizēno visas atmiņas par upju kuģiem, manis uzkonstruētiem.
– Tēti, par to tu man vēl pastāstīsi. Bet mani interesē uzzināt – kā jūs barojaties?
– Mums, ja tā var teikt, ir nepilna barošanās ar ugunīgo prānu. Protams, ir arī pilnvērtīgi prānēdāji. Bet es daļēji barojos ar prānu, un daļēji – ar šejienes barību. Dabiski, tai nav nekā kopīga ar zemes barību. Šeit pat runas nav, ka ēstu kādu dzīvnieku un pat augu, kam atņemta dzīvība. Mums ir izstrādāta dziļa mūsu organismu attīrīšanas sistēma līdz ar vienlaicīgu sabalansētu barošanos. Ir daudz dzērienu, kokteiļu, želeju, tam speciālu uzkonstruētu. Mēs barojamies arī ar aromātiem un, ja vajag, ārstējamies. Daudzējādā ziņā palīdz Stihijas, tāpēc ka pie viņu līdzsvara var baroties tikai ar ugunīgo prānu. Jebkurā gadījumā barošanās jautājums mūsu dzīvē neaizņem tik daudz laika un uzmanības, kā pie jums. Pāriešanu uz barošanos ar ugunīgo prānu ir lietderīgi izpildīt jau četrdimensionalitātē. Tad šeit ātrāk iegūsti pilnvērtīgu dzīvi. Un pie prāniskās barošanās nosacījuma cilvēks viegli augšupceļas, kas mūsu laikā nav mazsvarīgi.
– Tēti! Ir nedaudz nesaprotami… Ir daudz cilvēku, kuri četrdimensionalitātē ir barojušies ar dzīvnieku līķiem. Pārejot pie jums un saņemot fizisko ķermeni no piektās dimensijas matērijas, viņiem nerodas vajadzība baroties ar pierasto ēdienu?
– Es sapratu tavu jautājumu. Un atbildu uz to: nē. Ieguvuši jaunu ķermeņu kompleksu, kurs piemērots šai pasaulei, cilvēks nejūt vajadzību pēc vecās barības. Turklāt reabilitācijas laikā notiek kompleksa detoksikācija, kura aizvāc visas indes, kas palikušas pēc tādas barošanās. Un ņem vērā, ka šeit ir stipra savienošanās ar visu apkārtējo pasauli sajūta. Un mums nenāk prātā barībai iznīcināt citas dzīvības formas. Mēs ar viņām draudzējamies un miermīlīgi dalām mitināšanās telpu.
– Mēs nesen sagaidījām Uguni Ēdelveiss un priekš planētas un cilvēkiem būvējām enerģētiskā nodrošinājuma astoņtoru sistēmu. Uz jums tas attiecas?
– Jā, tas uz mums attiecas! Un mēs piedalījāmies šajā grandiozajā darbā. Patiešām, mēs arī pārejam uz enerģētisko nodrošinājumu pēc šīs struktūras. Man tā būvējas un drīzumā nevis vienkārši būs pabeigta, bet arī iedarbināta uz pilnu jaudu. Pie mums visi steidz to izdarīt, tāpēc ka kardināli mainās dzīves kvalitāte visos virzienos. Planētas enerģētiskā nodrošinājuma astoņtoru Ugunīgā Sistēma jau strādā, un planēta gavilē šajā jaunajā Ugunīgajā Ietērpā! Paldies visiem, kas to dara priekš visas planetārās dzīvības! Paldies!
– Pastāsti par pilsētu, kurā tu dzīvo. Tu uzreiz sāki tajā dzīvot?
– Pilsēta, kurā es pašlaik dzīvoju, atrodas apakšlīmenī 5,2. Un es ne uzreiz sāku tajā dzīvot. Pēc RC mani iemitināja burvīgā ciematā, kur varēju iedziļināties Visuma uzbūves pētīšanā. Tas bija Mācību Centrs. Kādēļ mani turp nosūtīja? Lai es tiktu skaidrībā par savas nākotnes darbības virzienu. Pēc tā, ko es par savu kosmisko profesiju uzzināju RC, es vēlējos uzzināt par tās attīstības un manu spēju kosmiskās pārvietošanās un transportēšanas līdzekļu radīšanā paplašināšanas iespēju. Jūs domājat, ka Kosmosā var pārvietoties tikai ar teleportāciju, ar ceļojumiem pa nulles telpu? Var, bet vairumā gadījumu tas prasa īpaši speciālas zināšanas, pat spējas, un speciālu aparatūru. Transports Kosmosā ir ļoti izplatīts. Kosmisko atnācēju kuģi – tā ir realitāte. Taču galvenā būtība ir to dzinējspēka īpašībās un Nulles Punktu un īpašu telpas koridoru izmantošanas paņēmienos, lai momentāni pārvietotos. Šī perspektīva ievilka mani savā virpulī. Es izdarīju izvēli un izgāju apmācību ne tikai uz Zemes, bet arī uz Saules sistēmas planētām, kuras ir tādu kosmisku maģistrālu atbalsta punkti. Pēc tam, kad es biju kļuvis par speciālistu šajā kosmiskās kuģošanas sfērā, es pārgāju dzīvot tajā pilsētā, kurā dzīvoju līdz pat šai dienai.
Šī pilsēta nes skaistu nosaukumu – ELOJĀRA.
– O! Tur taču ir planetārais Gravitācijas Centrs! Bet kāpēc tieši šī pilsēta?
– Viss ir pietiekami vienkārši. Pašlaik es nodarbojos ar gravitācijas lidaparātu konstruēšanu. Es jau esmu izgājis plazmas lidaparātu radīšanas etapu, un mani pārcēla uz gravitācijas kuģiem. Tāpēc šajā pilsētā GRAVITĀCIJA UN TĀS IZMANTOŠANA IR ĪPAŠA SPECIFIKA. Un mūsu kosmiskā transporta nodaļa ir tiešā veidā saistīta ar Gravitācijas Centru. Šajā pilsētā es pats dzīvoju apakšlīmenī 5,2, bet visas darba telpas atrodas augstāk. Šī ir daudzlīmeņu pilsēta.
– Tēti, ja tu nodarbojies ar kosmisko kuģošanu, tad vai tu pārvietojies starp dažādām pasaulēm?
– Es sapratu tavu jautājumu, un tas ir ļoti pareizs! Es patiešām pārvietojos gan starp pasaulēm uz mūsu planētas, gan izeju uz Kosmosa pasaulēm, kaut gan retāk. Tas ir lieliski un skurbinoši, kā burvība. Kā es jau pieminēju, pārvietošanās notiek caur Nulles Punktiem vai īpašiem telpas-laika koridoriem. Pārvietošanās ir ātra un komfortabla. Gan mēs nevienam netraucējam, gan mūs neviens neaiztiek. Tāpēc ka šie koridori ir droši aizsargāti. Saproti, ka šos punktus un telpas mēs radām atbilstoši uzdotajiem maršrutiem. Mēs nepārvietojamies pa iebrauktiem “lauku ceļiem”.
– Tēti, kādus gan ķermeņus vajag, lai veiktu tamlīdzīgus ceļojumus?
– Jā, man ir īpašs Daudzdimensionālo Ķermeņu Komplekss, kurš ļauj būt tādam kosmosa kuģotājam. Man to uzbūvēja īpašā piektās dimensijas Centrā. Taču ne mūsu TLK, bet īpašā TLK, kurš ietver visus planētas TLK. Es viņos varu mūsu gravitācijas lidaparātos pārvietoties arī Kosmosā.
– Fantastika! Tēti, saki – vai tu plāno iemiesojumu četrdimensionalitātē?
– Jā, taču ne tuvākajā nākotnē, bet tad, kad jūsu pasaule izmainīsies tādā mērā, ka manis iegūtā pieredze kļūs noderīga.
– Vai ir vēlēšanās aiziet uz citām mūsu planētas Pasaulēm?
– Nē, pagaidām tādas vēlēšanās nav. Es bieži mēdzu būt dažādās mūsu planētas Pasaulēs. Vēroju tur dzīvi. Mēs visi esam savā starpā saistīti. Var kādu laiku tur pabūt, taču savu jauno misiju es taisos novest līdz pilnībai tur, kur atrodos pašlaik. Bet sadarbība manā profesijā starp Pasaulēm ir īpaši nozīmīga.
– Tēti, vai tu tiecies ar māmiņu, tavu bijušo sievu, un ar manu brāli, tavu bijušo dēlu?
– Jā, diezgan bieži – ar dēlu, kaut arī dzīvojam tālu viens no otra. Taču man lielas telpas – nav telpas. Viņš ilgi reabilitējās, bet tagad dzīvo gaiši un skaisti. Viņš pagaidām ir viens, taču mēs visi ceram, ka viņam drīz būs ģimene.
Ar māmiņu tikos divas reizes, tāpēc ka viņa pēc Pārejas uz ilgu laiku aizgāja no Zemes uz citu Pasauli, bet pēc tam sāka dzīvot diezgan attālu un noslēgti. Tas ir saistīts ar viņas jauno misiju. Pienāks laiks – un tu visu uzzināsi.
– Tu gribi kaut ko pastāstīt par savu pašreizējo ģimeni?
– Jā, ar milzīgu labpatiku. Es ilgu laiku dzīvoju viens. Bet tagad man ir apburoša sieva. Es jūs kādu reizi sapazīstināšu. Mums nav savu bērnu, un viņu vispār tagad ir maz ģimenēs. Bet mēs strādājam ar bērniem, tāpēc ka bērni pie mums tiek audzināti speciālās iestādēs, kur pilnībā tiek attīstītas katra bērna spējas. Ar šo audzināšanu nodarbojas daudzi speciālisti. Un praktiski katram bērnam ir sava attīstības programma. Mēs ar sievu strādājam vienā specialitātē. Un, iedomājies, ir daudz meiteņu un zēnu, kuri ir dzimuši kosmosa kuģotāji. Mēs viņiem palīdzam savu meistarību iegūt no bērnības. Tā ir ļoti aizraujoša nodarbe.
– Bet omītes, tavas bijušās māmiņas, ģimene? Tu teici, ka jūs dzīvojat blakus un pastāvīgi kontaktējaties.
– Jā, pareizi. Tā arī ir. Mums ir ļoti ērtas mājiņas blakus. Māmiņa arī strādā šajā pilsētā. Taču viņa nav kosmosa kuģotāja, bet tieši audzinātāja pirmskolas bērnu iestādē. Viņa tur strādā kopā ar vīru. Un viņiem ir savs puisēns, kuram jau sāk dot transformācijas mākslas ābeci. Kas tā tāda ir? Tā ir specialitāte, kura ļauj palīdzēt cilvēka transformācijai. Viņam ir dabas dota nosliece uz šo profesiju, un viņš jau daudz ko ir iemācījies. Nāciet ciemos uz transformāciju))) Ir savs speciālists!
– Bet tagad priekš mums ļoti svarīgs jautājums – kāds jums ir laiks: lineārs vai sfērisks? Mēs vēl dzīvojam lineārajā laikā, bet zinām par pāriešanu uz sfērisko un pildām gaismas darbu ar sfērisko laiku. Mēs pēc dažām pazīmēm jau jūtam tā izpausmi. Bet kā pie jums? Kāda ir tava personiskā pieredze sfēriskajā laikā?
– Labprāt atbildu, tāpēc ka mūsu pasaulei pāriešana uz laika sfēriskumu arī ir ļoti aktuāla. Tā kā mēs ar jums dzīvojam vienotā TLK, tad daudzi telpas-laika elementi mums sakrīt. Taču, kā jebkura globāla pāriešana, laika izmainīšana “prasa laiku”. Smaidu par šo kalambūru, bet tā tas arī ir. Turklāt pie mums šīs izmaiņas iestājas manāmāk un agrāk izpaužas daudzos savas eksistēšanas faktos nekā četrdimensionalitātes pasaulē. Faktiski šīs izmaiņas, būdamas izmēģinātas un apgādātas ar mūsu pieredzi, laižas lejā jūsu dimensijā. Taču arī mēs pagaidām vairāk pieturamies pie lineārā laika, kaut neesam viņam pakļauti tādā pakāpē kā jūs. Pie mums jau sen ir cita lineārā laika dimensija, un tāpēc mēs ļoti plūstoši pārejam uz sfērisko laiku. Mums nav kalendāri, bet īpaši laika mērītāji, kuri vairāk līdzinās pazīstamajiem maiju kalendāriem. Mēs šajos mērītājos ņemam vērā ne tikai Zemes stāvokli attiecībā pret Sauli, Mēnesi, dažām zvaigžņu sistēmām, bet arī mūsu stāvokļa Galaktikā magnētiskās koordinātes utt. Tā ir sarežģīta sistēma, taču tā ir iznesta vienkāršā un izmantošanai uzskatāmā tablo, kurš ir visiem. Laika sfēriskums pirmkārt izpaužas dažāda veida notikumības plānošanā. Šeit mēs jau izmantojam tieši sfērisko laiku, nevis iespējamo notikumu lineāro secību. Mums jau ir zināms, kādā veidā saslēgt laiku, lai iestātos nepieciešamais notikums. Linearitātē tas varēja, vai nu neiestāties, vai arī to vajadzētu ilgi gaidīt, bet sfēriskumā tas tiek sasniegts citādāk un rezultatīvāk. Tev ir taisnība, daudz kas ir sācis notikt citādāk, ne lineāri. Taču mēs pie tā pierodam un priecājamies par visām pārmaiņām, kuras notiek burtiski acu priekšā. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu saziņa ar jūsu dimensiju arī notiek sfēriskajā laikā, nevis lineārajā. Lineārais laiks tādu iespēju nedotu. Tu pašlaik lineārajā laikā pēc kalendāra un pulksteņa vari atzīmēt mūsu sarunas laiku, bet pie mums tas ir nevis vienkārši sen noticis, bet ir notikušas arī mūsu nākamās sarunas. Es skaidri redzu visu šo informācijas paketi un tāpēc zinu, par ko un kā mēs ar tevi vēl sarunāsimies. Mēs jau spējam to redzēt un zināt.
Mēs, tāpat kā jūs, dzīvojam pārejas periodā starp 12. Laika Spirāli un 13. Laika Spirāli, taču pie mums viss notiek skaidrāk un agrāk, ko es jau teicu.
Mana pieredze laika sfēriskumā nedaudz atšķiras no citu cilvēku pieredzes, tāpēc ka es esmu kosmosa kuģotājs, un man nākas būt ne tikai mūsu planētas, bet arī citu pasauļu TLK. Daudzos no tiem esmu saskāries ar laika sfēriskumu. Jāatzīmē, ka tas ir īpašs stāvoklis, par kura īpatnībām izstāstīt ir ļoti grūti. Visus savus ķermeņus jūti pilnīgi citādāk. Tādās pasaulēs ir ievērojami vieglāk; tās ir pasaules ar augstām vibrācijām un smalkāku matēriju. Man palīdz mans īpašais ķermeņu komplekss. Taču domāju, ka četrdimensionalitātes cilvēkam bez ķermeņu izmainīšanas un atbilstošas vibrāciju paaugstināšanas būtu grūti vienā momentā pieņemt sfērisko laiku. Tāpēc arī ir ieplānota visu dzīvības formu plūstoša pāriešana uz sfērisko laiku, matērijas izmaiņām, vibrāciju paaugstināšanu un magnētisma izmaiņām un pakāpeniska adaptēšanās pie tiem. Neaizmirstiet to! Viss norit kā vienots transformācijas komplekss planetārās Augšupcelšanās jaunajā evolucionārajā programmā.
Man dārgā! Šī tēma ir ļoti svarīga gan mums, gan jums. Tāpēc piedāvāju pie tās atgriezties periodiski, tāpēc ka šis process izvēršas pietiekoši ātri un, neapšaubāmi, atnesīs jaunumus, ar kuriem būs noderīgi apmainīties.
– Ko tu man vēl gribi teikt?
– Es gribu, lai tu zinātu: Tēva mīlošā sirds vienmēr ir blakus tev! Sauc mani vienmēr, kad vajadzīga palīdzība. Sauc vienmēr, kad gribas ar kaut ko dalīties. Darīsim to, kam mums pietrūka laika četrdimensionalitātē. Un es vienmēr esmu ar tevi, manu dārgo meitiņ! Es vienmēr esmu blakus!
– Liels padies, manu mīļo tēti!
*************
Pēc tēta aiziešanas pagāja 10 gadu… Un Pārejai gatavojās mana māmiņa. Mums bija saprotams, ka tas var notikt tuvākajās nedēļās vai tuvākajās dienās. Es biju tālu no viņas. Un uz sarunu viņa ne ar vienu nenāca. Bet uz to laiku mums, Gaismas Darbiniekiem, bija parādījušies jauni instrumenti un metodes, lai palīdzētu aizejošajiem. 2012. gada beigās es saņēmu informāciju no 5. dimensijas Reabilitācijas Centra vadītāja Oļega Dāla. Mēs daudz uzzinājām par Pāreju, par reabilitāciju, par cilvēku gatavošanu tālākai dzīvei. Iepazināmies ar RC speciālistiem. Es zināju, ka uz 4. un 5. dimensijas robežas strādā RC Pavadīšanas Grupas. Un es laicīgi vērsos pie Oļega Dāla ar lūgumu piesaistīt vienu no tādām Grupām manai māmiņai. Viņi sāka sekot viņas gatavībai Pārejai. No manas puses arī bija kontrole un palīdzība. Uz to laiku mēs iemācījāmies pavadīt pārejošo Dvēseles ar Instrumenta Polipasaule palīdzību. Un kad pienāca māmiņas aiziešanas no zemes plāna diena, es, kopā ar Pavadīšanas Grupu, vedu viņu pie Polipasaules. Es izvedu viņu ar Polipasaules portālu palīdzību piektajā dimensijā un nodevu RC darbinieku maigajās rokās. Bet tas jau ir cits stāsts…
Dārgie lasītāji! Mans stāsts ir domāts, lai visi saprastu, cik svarīgi ir pareizi pieiet Pārejas jautājumiem. Nepieciešams cilvēkus gatavot Pārejai, pavadīt viņus un zināt, ka siržu saikne nepārtrūkst. Jūs, attīstot daudzdimensionālās spējas, varat sazināties ar saviem mīļajiem, kuri pārgājuši uz Smalko Pasauli. Tā tad arī ir Pasauļu saikne, par kuru mums agrāk stāstīja Skolotāji. Tas tad arī ir pasauļu sadarbības pavediens. Es pavēstīju par kontaktu ar tēti, lai visi iemācītos pareizi attiekties pret Pārejas neizbēgamību. Daudzi Gaismas Darbinieki, teorētiski visu zinot, vienalga raud un sēro, kad aiziet kāds no tuviniekiem vai paziņām. Ir laiks aizvākt šo veco priekšstatu inerci. Nešķirieties no saviem dārgajiem, tuvajiem, draugiem! Ziniet, ka mūsu pasaules arvien vairāk tuvinās, un jūs, ja vēlēsieties, jau tagad viņu personā iegūsiet darbiniekus un palīgus. Iemīliet šo iespēju!
2015. gada 3. aprīlī
No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2015., 3. numurs.
Žurnāla Interneta veikala adrese: http://world-channeling.com/
Žurnāla e-pasta adrese: mirovoy_channeling@mail.ru
Tulkoja Jānis Oppe
