Sveicināti, dārgie Gaismas Darbinieki un visi, kas atrodas garīgos meklējumos!
Beidzot ir noticis tas, ko mēs gaidījām pēdējos dažus gadus! Mēs izgājām cauri vibrāciju pārejas 21:21:21 datumam! Tā, kas notika planētas, galaktikas un Visuma mērogos, nozīme tiks analizēta un pakļauta apjēgšanai vēl daudzus gadus. Taču pirmos iespaidus no mūsu, kas atrodas uz Zemes, redzes viedokļa var izklāstīt jau tagad. Neatkārtosim to, kas jau ir saņemts pa čenelingu informācijas kanāliem, pieskarsimies tikai dažiem jautājumiem, kuri radušies sakarā ar Pārejas sajūtām.
Taču sākumā – dažas pieminēšanas masu informācijas līdzekļos par to, kā tika sagaidīts šis datums atsevišķās valstīs:
“Briesmīgas datums 21. decembris pagāja kopumā mierīgi, jo pats galvenais, ko visi tā gaidīja un no kā baidījās, nenotika – pasaules gals atkal nepienāca. Tomēr to īpašā veidā sagaidīja ne tikai maiju dzimtenē.
…Francijā, Bugarašas pilsētā, cilvēki ietērpās citplanētiešu tērpos un devās uz kalnu, no kura, kā viņi ticēja, pasaules gala gadījumā viņi bija jāsavāc citplanētu būtnēm. Rezultātā viss beidzās ar ballīti.
…Pie Kukulkana tempļa maiju centrā Čičenica, Meksika, cilvēki kopā ar pašiem indiāņiem veica dažādus rituālus.
…Tekpanā (Gvatemala) Išimče, maiju civilizācijas arheoloģiskās pilsētiņas teritorijā cilvēki sapulcējās ap svēto uguni ceremonijas par godu maiju kalendāra 13-tā Baktuna jeb cikla pabeigšanu. 13-tā cikla pabeigšana iezīmē jauna laikmeta sākumu. Maiju indiāņiem šis notikums būtu salīdzināms ar jaunās tūkstošgades sākumu 2000. gadā. 13-tācikla beigšanās radīja baumas par pasaules galu visā pasaulē, tai laikā kad sensenajās maiju zemēs apokalipsei gandrīz neviens neticēja.” [1]
“25 miljoni iedzīvotāju ASV – tas ir 12% iedzīvotāju – tic Maiju Lielā Kalendāra apokaliptiskajam traktējumam, liecina NASA. Pēdējā laikā amerikāņi ir burtiski piegāzuši šo organizāciju ar zvaniem, prasot izstāstīt, kā tieši iestāsies pasaules gals.
…Taču Argentīnā, piemēram, ir sākušās nekārtības un lielveikalu laupīšanas. Kūrorta pilsētā San-Karlos-de-Bariloče iedzīvotāji nesa ārā no veikaliem pat ledusskapjus un televizorus, sakarā ar ko valsts valdībai nācās nosūtīt uz pilsētu federālās policijas specvienības.” [2]
Maskavā “paši lielākie galvaspilsētas ballītes glamūra pārstāvji sagaidīja “Pasaules galu 2012” kodol-bunkurā, uzceltā “aukstā kara” gados. Biļete uz pasākumu maksāja 1 tūkst. $”. [3]
Bija arī pietiekoši daudz ziņu par to, ka daudzās valstīs cilvēki būvēja sev bunkurus un patvertnes, kuros viņi cerēja pārdzīvot “pasaules galu”, kā arī nodrošinājās priekš tā ar pārtikas produktiem un mantām. Taču visas šīs ziņas attiecās uz to cilvēku grupām, kuri uztvēra gaidāmo Pāreju kā kaut ko bīstamu viņu nākotnes labklājībai un noticēja baiļu emocijām.
Citādas reakcijas bija Gaismas Darbiniekiem:
“Milzīgs daudzums cilvēku, organizāciju un lielu garīgu kustību no 19.12 līdz 26.12 savienoja savas domas un sirdis vienotā plūsmā, sagaidot jaunā laikmeta enerģijas un būvējot varavīkšņainu tiltu apkārt planētai. Daudzi sajuta, kā pāri planētai aizvēlās Gaismas un Mīlestības Vilnis. Enerģētiskās informācijas līmenī cilvēce izmainījās, taču sakarā ar lielo inerci materiālajā pasaulē procesi noritēs lēnāk, un pārejas kulminācijas stadija izstiepsies uz veselu 2013. gadu.
Pasaule nekad vairs nebūs tāda kā agrāk, un to daudzi sajuta savā apziņā un sirdī.
Arī daudzi cilvēki, kuri nodarbojas ar garīgām praksēm, izjuta dziļu skumju un nostaļģijas sajūtu par aizejošo veco laikmetu, līdzīgi tam, kā mēs izjutām to par skolu, kad atstājām to un izgājām pieaugušo patstāvīgajā dzīvē. Tie, kuri gaidīja kaut kādus asus un grandiozus notikumus, izjuta zināmu vilšanos, taču patiesībā harmoniskāka pāreja – tas ir ļoti labi, tā ir iespēja lielam cilvēku daudzumam iziet savu vērtību pārvērtēšanu un ieiet gaišajā nākotnē, kuru mēs radīsim kopā, jau atjaunotā apziņā.” [6]
Lūk, par šīm daudzajām uznākušajām skumju un vilšanās sajūtām mēs tad arī piedāvājam parunāt un padomāt.
Daudzi saistīja tamlīdzīgas reakcijas ar to, ka Pārejas dienās nebija skaidri nofiksētu FIZISKU liecību par to, ka Pāreja tiešām ir notikusi. Jā, patiešām, daudz tika runāts par to, ka Pāreju nav vērts piesaistīt ārējiem notikumiem, nav vērts arī to piesaistīt kaut kādam konkrētam datumam:
“Pāreja – tas ir ļoti individuāls, intīms process, tāds pats, kā piedzimšana un nāve. Taču tā nav ne piedzimšana, ne nāve. Tas ir kaut kas trešais, tas, kas ilgu laiku bija no jums aizsegts. Labi paslēpts. Un tajā ir gan nāve, gan piedzimšana, kuras notiek jūsos vienlaicīgi Ugunī. Un šo procesu jūs varat vadīt, un tas būs maksimāli apzināts un ekstātisks.
Pāreja – tā ir globāla uztveres izmaiņa, tā ir JŪSU UZTVERES PĀREJA KVAZI-UZTVERES STĀVOKLĪ, UZMANĪBA NO STARA STĀVOKĻA PĀRIET VISAPTVEROŠAS SFĒRAS STĀVOKLĪ. Tāpēc nav tik svarīgi, kas notiek ārpusē. Galvenais, lai iekšienē jūs izvēlētos savu Pāreju no cilvēka uz Kosmisko Cilvēku.” [12]
Taču tomēr pēdējo gadu laikā ezotēriskajā informācijā tika vēstīts par vairākiem notikumu attīstības scenārijiem ar dažādu realizēšanās varbūtību un ar ārējo notikumu dažādu iesaistīšanos tajos. Sākuma etapos daudz tika runāts par katastrofu scenāriju, taču pakāpeniski, kā sekas lielākam, nekā bija gaidāms, cilvēces kopējās apziņas vibrāciju frekvences paaugstinājumam, Pārejas scenāriji tika izmainīti uz maigākiem. Taču Pārejas veikšanas ārējo “zīmju” gaidas daudziem palika – gaidīja dažādus audiovizuālus efektus, visu mākslīgo, ne dabas izcelsmes, materiālu sabrukšanu, “trīs tumsas dienu” un daudz kā cita iestāšanos. Tika gaidīts arī, ka Pāreja būs saistīta ar garīgi sagatavotu cilvēku Augšupcelšanos, kura notiks viļņos (dažādos avotos – no 3 līdz 5-7 viļņiem, notiekošiem no 3 dienu līdz 5 gadu laikā):
“Jūs teiksiet… Daudzi pat nokliegs man: “Krajon, kā tad tā? Tā ir notikusi… Mēs neko nepamanījām… Nebija ne Tetraedru (Gaismas Stabu)… Nebija Zvaigžņu Vārtu atvēršanās… Nebija pat Kosmisko Kuģu! Kā gan Pāreja varēja notikt, ja mēs neko neredzējām?!!!”
Un atkal saku jums, mani dārgie Līdz-radītāji, mani Sirdsmīļie Gaismas Darbinieki: “LIELĀ PĀREJA notika. Un teikšu par to, ka visi tie notikumi un zīmes bija. Un bija lielā daudzumā!”
Tad kāpēc gan mēs tos nepamanījām?
Ak, dārgie, daži no jums tos tomēr pamanīja (Smaids) un līksmoja!.. Un svinēja šos notikumus!.. Un dalījās ar draugiem un domubiedriem stāstos par šiem notikumiem.
Šos notikumus pamanīja ne visi.
Kāpēc gan tā iznāca? Kāpēc tā notika?
Mani dārgie Saulainie Eņģeļi, daudzi no jums bija tik stipri pārņemti ar pašu bezprecedenta notikuma gaidīšanu… Teikšu pat to vārdu, kuru bieži izrunā uz Zemes, kaut gan tas man līdz galam arī nav saprotams: “ŠOVS”.
…Saulgriežu sākuma dienā 21. decembrī notika tas, ko mēs, Gaismas Ģimene, negaidījām. Jūs paņēmāt visu atbildību par LIELO PĀREJU savās vīrišķīgajās un radošajās rokās. Kolektīvās Apziņas līmenī visas Cilvēces visi Augstākie Es apvienojās vienotā centienā… Vienotā Līdz-Radīšanas Aktā ar Radītāju Dzīvības Avotu, burtiski ņemot Pārejas vadību savās rokās, un krasi izmainījāt virzienu uz to variantu, kurš bija zināms tikai jums un Radītājam Dzīvības Avotam.” [9]
Priekš tā, lai saprastu dažādu ārēju “zīmju” gaidu cēloni, sīkāk iztirzājam, kas nosaka cilvēku pieķeršanos “ārējai” vai “iekšējai” pasaulei. Priekš tā pievērsīsimies zīmējumam, kurā grafiski ir attēlota būtība cilvēkam, pārsvarā dzīvojošam ar dualitātes enerģijām vai, kas ir tas pats, dzīvojošam ar savu Ego (nosacīti nosauksim viņu par “duālo” cilvēku). Tāda analīze ir derīga vēl arī tāpēc, ka kaut kādā mērā visi mēs vēl arvien dzīvojam ar dualitātes enerģijām.
“Duālais” cilvēks.
Pati raksturīgākā “duālā” cilvēka iezīme, kura neizbēgami izpaužas ikdienas dzīvē, ir SADALĪŠANA, tā kā tieši caur SADALĪŠANU viņš pierāda (pirmām kārtām – pats sev) savu PAŠNOZĪMĪGUMU. Zīmējumā parādīts, ka visu viņa apkārtējo pasauli cilvēks dala divos polos atbilstoši savai pārliecībai – pozitīvajā un negatīvajā. Tāpēc “duālais” cilvēks nevar redzēt pasauli tādu, kāda tā ir, nepastarpināti un bez aizspriedumiem. Viņš redz tikai sadalītās daļas. Šī paša iemesla dēļ “duālajam” cilvēkam nav vienotības ar pasauli, ar Visumu. Caur savu Ego cilvēks ir atdalīts no Visuma un pretnostata viņu sev.
“Duālā” cilvēka sadalīšanas spēks, tas ir, viņa Ego spēks, vai, kas ir tas pats, viņa gribasspēks, nosaka pasaules polarizācijas pakāpi – cik stipri viņš tiecas “izšķirt” vienoto pasauli pretējās daļās. Jo stiprāks ir viņa Ego spēks, jo izkropļotāku pasauli redz tāds cilvēks, un, otrādi, jo mazāks ir Ego spēks, jo lielāka ir cilvēka spēja saprast beznosacījuma Mīlestību.
Kontrole pār savu dzīvi no Augstākā “Es” puses “duālajam” cilvēkam ir aizstāta ar kontroli no Ego puses. Tāpēc priekš tā, lai mierīgi justos pasaulē, viņam ir jābūt pārliecinātam, ka spēj kontrolēt rodošās problēmas un kompetenti risināt visus jautājumus. Bet priekš tā viņam pēc iespējas vairāk ir jāzina par situācijām, kuras rodas (“kam ir informācija, tas kontrolē situāciju”), un jāprot ātri un adekvāti noreaģēt uz tām. Tajā tad arī ir iemesls tam, ka “duālais” cilvēks koncentrējas uz “ārējo” – sakaru ar Augstāko “Es” neesamības vai vājuma dēļ viņš nevar pārliecināti saņemt informāciju aiz materiālās pasaules ietvariem. Kā sekas tam ir vēlēšanās plānot, uzstādīt mērķus, kontrolēt, valdīt, diktēt savu gribu, cīnīties par kaut ko vai pret kaut ko utt. un tml.
Tāpēc vilšanās sajūta dažiem radās tādēļ, ka viņu plāni par Pāreju, viņu gaidas nesakrita ar to, kas notika. Bet Pārejas informācijas un variantu taču bija ļoti daudz! Un kāds izvēlējās kā savu realitāti un īstenību ārēju izpausmju gaidīšanu, bet kāds – iekšēju:
“Tagad daudzi no tiem, kas ļāvās apgalvojumiem par to, kaa 21. decembrī notiks augšupcelšanās vai jūsu jaunā dzimšana, jūtas vīlušies un piemānīti. Kā piemānīti?! Virkne autoru un skolotāju solīja kā pašu par sevi saprotamu realitātes izmainīšanos pēc 21. decembra, apgalvoja, ka iestāsies jaunās pasaules zelta ēra tieši šajā dienā. Daudzi ļāvās šai ilūzijai, un tagad, ieraudzījuši, ka paradīze nav iestājusies, ir gatavi mesties otrā galējībā – izdarīt secinājumu, ka jaunās civilizācijas nav un nebūs, tie bija maldi.
Kas kuru ir piemānījis? Vai jums neliekas, ka daudzi ir piemānījuši sevi paši?” [8]
Vēl viena raksturīga “duālā” cilvēka iezīme ir PIESAVINĀŠANA. Tā kā caur Ego viņš ir atdalīts no VIENOTĪBAS, tad viņš mēģina radīt savu paša “pasaulīti”, kurā novieto “piesavināto”. Viņš “piesavina” sev ne tikai materiālus objektus, bet arī cilvēkus, idejas, priekšstatus, filozofiskas kategorijas utt. – visu, kas ietilpst viņa interešu sfērā. “Piesavināšana” tālu nav vienaldzīga viņam, viņš “pieķeras” tai un visādā veidā cenšas to saglabāt un pavairot. Un, jo vairāk tamlīdzīgu objektu “piesavina” “duālais” cilvēks, jo lielāku egoistisku pārliecību viņš izjūt, jo stiprāks ir viņa Ego un jo stiprāka ir viņa vēlēšanās “piesavināt” arvien vairāk un vairāk. Iznāk bezgalīgs noslēgts aplis, kustība pa kuru atnes “duālajam” cilvēkam tikai pagaidu apmierinājumu.
“Duālā” cilvēka mīlestība var būt tikai nosacīta. Tāpēc viņš spēj mīlēt tikai līdz tam brīdim, kamēr “piesavinātais” atbilst viņa gaidām. Pretējā gadījumā viņš izjūt “zaudējuma” sajūtu un, kā sekas, – vilšanos un ciešanas. Taču vienlaicīgi – arī atbrīvošanos no “piesavinātā”! Lūk, tajā tad arī slēpjas ciešanu svētīgā loma, jau savā laikā Budas atklāta – ciešanas atbrīvo no piesaistēm! Un, tā kā ir tieša atkarība starp Ego spēku un “piesavinātā” daudzumu, tas ir, “bagātību” (tieši par tādu “bagātību” runā Bībeles līdzību dziļais simbolisms!), tad, ejot cauri ciešanām un ar to pašu atbrīvojoties no piesaistēm ārējai pasaulei, cilvēks garīgi aug.
Protams, ka mēs visi esam reāli cilvēki, un, tātad, mums ir dažāds Ego spēks. Bez tam Ego spēks ir atkarīgs no mūsu stāvokļa, garastāvokļa, spējas atslābināties, meditēt, tas ir, “atslēgties” no Ego. Tāpēc, neskatoties uz to, ka visi cilvēki lielākā vai mazākā pakāpē ir “duāli”, mēs, Gaismas Darbinieki, varam izpildīt arī gaismas darbu. Un pēdējā gada rezultāti to parādīja!
Apskatījuši Ego funkcionēšanas galvenos principus, mēs tagad varam saprast, kāpēc kāds neņēma vērā Pārejas ārējo izpausmju neesamību, bet kādam tas izraisīja vilšanos (starp citu, pēdējā esamības fakts ir “atgriezeniskās saites signāls”, kas rāda, ka mums vēl vajag pastrādāt ar sevi). Visu nosaka Ego spēks un tas zināšanu līmenis, kuru mēs esam spējuši uztvert caur ticību. Kāpēc caur ticību? Tāpēc ka zināšanas, cilvēka sakrātas un ar skaidriem pierādījumiem materiālajā pasaulē, tikai pastiprina viņa egoistisko pārliecību sevī! Pievērsiet uzmanību, kādu definējumu ticībai dod apustulis Pāvels: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” [Ebrejiem 11:1]. Šī problēma – iekšējās ticības esamības nepieciešamība, bet nevis ārēju pierādījumu parādību (tas ir, zīmju, simbolu) veidā meklējumi – pastāvēja jau Kristus laikos: “Tad daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un uz to sacīja: «Mācītāj, mēs no Tevis gribam kādu zīmi redzēt.» Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: «Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme. Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī.” [Mateja 12:38-40]
Cik interesanta vieta Bībelē! Pievērsiet uzmanību tam, ka Kristus runā par to, ka tiks dots signāls, līdzīgs Jonas trīsdienu atrašanās vaļa vēderā gadījumam! Tā taču ir tieša analoģija “trīs tumsas dienām”! Jā, sniegtajā citātā Viņš paskaidro, ka tas attiecas personīgi uz Viņu, bet citā vietā Viņš arī saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” [Jāņa 14:6] Tas ir, Viņa ceļš – tas ir arī mūsu ceļš, īpaši tiem no mums, kas gatavojas Augšupcelšanai ar ķermeni, kā to īstenoja arī Viņš.
Vai ne tāpēc “trīs tumsas dienas” tik bieži tika pieminētas vēstījumos par Pāreju? Par tām runāja arī nopietni, uzticami kanāli. Redzams, šīs trīs tumsas dienas patiešām ar lielu varbūtības pakāpi varēja izpausties mūsu fiziskajā realitātē, taču cilvēces vibrāciju un apziņas izmaiņa pārveda tās uz individuālo un garīgo līmeni:
“Tieši par šīm trīs dienām, kuras daudzi nosauca par “trīs tumsas dienām”, mēs teicām jums ilgu laiku. Tās nav trīs tumsas dienas uz Zemes, tās ir jūsu Dvēseles trīs tumsas dienas, tāpēc ka vecais nestrādā, bet jaunais nav saprotams. Lūk, tad arī šaudās Dvēsele šurpu un turpu, cerībā pamodināt jūs.” [14]
Bez tā, ka šīs “trīs tumsas dienas” pārdzīvos katrs individuāli, individuāls būs arī to iestāšanās un ilguma laiks:
“Ne daudzi no jums zina par to, ka TRĪS TUMSAS DIENĀM ir priekš Zemes ļoti svarīga Kosmiska Nozīme. Un šeit runa ir nevis par trīs zemes diennaktīm, bet par Trīs Visuma Līmeņiem jūsu pāriešanā uz REALITĀTI. Uz Patieso, Reālo pasauli.
Nevajag baidīties no šīm Trīs Tumsas Dienām. Priecājieties par tām. Iemesls nav elektrības un visa veida enerģētiskā nodrošinājuma atslēgšanā uz planētas. Un pat ne elektromagnētiskā kļūmē. Iemesls ir starptelpisks, un šis process ir nepieciešams jums un jūsu planētai. Ir garīgā komponente Trīs Tumsas Dienām. Tā ir jūsu pilnīga iegremdēšanās sevī pašos, savā Patiesajā Būtībā. Tāpēc pirmām kārtām – apzinošajiem ir jāgatavojas šīs startelpiskās tumsas garīgai izdzīvošanai. Tā kā, ja jūs spēsiet būt mierīgi… ja jūs spēsiet laikus apzināties, ka tā ir brīnišķīga tumsa, tas arī ir Dievs, tā ir daļa no Dieva, kurš tur jūs aiz rokas un ved uz Gaismu – jūs atklāsieties. Jūs izdzirdēsiet Zemes Balsi… Viņas Lielo Klusumu. Pirmo reizi savā dzīvē jūs izdzirdēsiet un sajutīsiet Zemes un visu dzīvo būtņu Kosmisko Elpu. Jūs sajutīsiet šo jūsu planētas elpas viļņu spēcīgo pārvelšanos. Šis Klusums dziedās un elpos jūsu iekšienē, katrā jūsu šūnā, katrā atomā. Neaizklājieties no starptelpiskuma. Tumsa ir jūsu Pārejas zīme.
Uz planētas ir cilvēki, kuri jau ir pārdzīvojuši savas Trīs Tumsas Dienas.
Tas ir kā metafora, tā ir garīgā Tumsa, attīrīšanās un ciešanas pirms atbrīvošanās. Tādiem cilvēkiem nebūs bail starptelpu tumsā.” [11]
Pagaidām atzīmēsim, ka, kā seko no sniegtā citāta pēdējās rindkopas, trīs tumsas dienas garīgā izpratnē nozīmē “attīrīšanos un ciešanas pirms atbrīvošanās”. Par ciešanu lomu mēs ar jums jau runājām. Lai vēl dziļāk saprastu šo “trīs tumsas dienu” garīgo jēgu, atkal atgriezīsimies pie “duālā” cilvēka. Kad viņā mostas garīgo meklējumu vēlme, tad sākumā viņš sāk šos meklējumus Ego vadībā. Viņš cenšas atbilst garīga cilvēka tēlam, ko izdarīt principā nav spējīgs, kamēr neielaidīs savā sirdī Mīlestību. Taču priekš tā viņam vajag iemācīties kontrolēt Ego. Kamēr tas nav noticis, viņš, patvaļīgi vai nepatvaļīgi, mēģina skrupulozi izpildīt morāles prasības, pagaidām vēl neapzinoties, ka morāle paverdzina, atbrīvo tikai Mīlestība. Morāles prasību ievērošana “pienākuma pēc”, bet nevis no sirds tikai nostiprina Ego. Un, jo augstākas virsotnes sasniedz cilvēks garīgās izaugsmes procesā, jo smalkākas un rafinētākas kļūst Ego izpausmes – parādās garīgā lepnība. Atpazīt to sevī reizēm kļūst pavisam grūti. Pēdējā laikā ir parādījies ne mazums publikāciju par garīgās lepnības tēmu, ļoti labi tās izpausmes ir izklāstītas [10].
Taču, kā cīnīties ar to? Vienīgais veids ir pareizas atbilstības atjaunošana, saskaņā ar kuru Ego, savienots ar prātu, ir tikai instruments, pakļauts kontrolei no Augstākā “Es”, savienota ar sirdi, puses: “Tam, lai veiktu pāreju apziņā, kuru jūs tā vēlaties, tas ir, tam, lai dzīvotu pilnīgu savas Dvēseles dzīvi, jums vienalga nāksies atgriezt sev spēku un kontroli, kuru jūs nodevāt savam ego. Un nodot tos jūsu dvēseles rokās, kurai tie tad arī pieder.” [13]. Pie tam Ego nav jāmirst, viņš ir mūsu nepieciešamais pavadonis materiālajā pasaulē, – viņam vienīgi ir jāpieņem padotā loma.
Diemžēl mums iekšā nav slēdža, kuru pagriežot, mēs varētu izpildīt tādu pārslēgšanu… Ciņa ar Ego arī ne pie kā nenovedīs, tā kā tā notiek ar tā paša Ego spēku. Vēl vairāk, tāda cīņa tikai piedos spēku tieši tam, pret ko notiek cīņa – pret to pašu Ego. Starp citu, ar to var izskaidrot kristietības askēzes veltīgumu, kad svētumu mēģina sasniegt pašmocību un sevis ierobežošanas ceļā.
Atliek vienīgi gaidīt, ka Ego patstāvīgi aizies no vadošās lomas. Bet vai kas tāds ir iespējams? Jā, ir iespējams, praktiski tas nozīmē Augstākā Virspavēlnieka nomaiņu jūsu iekšienē un reizēm tiek uztverts kā diezgan smagas “psiholoģiskas miršanas” process:
“Bieži, kad mēs ieejam dziļā izmaiņu procesā, mēs nāvīgi ciešam. Mēs iesaistāmies tik dziļā procesā, ka tas prasa no mums atteikšanos no acīmredzamas kontroles pār mūsu dzīves virzību tam, lai sajustu īsteno vadību un virzienu, nākošu no mūsu Dvēseles.
Jā, dziļa transformāciju var tikt sajusta līdzīga nāvei un pavadīta ar miršanas pieredzi. Taču, kad tas notiek ar mums, mēs vēl joprojām dzīvojam. Tas ir paradokss.
…Psiholoģiskās nāves pieredze prasa, lai ego apklustu un samierinātos Dvēseles lielākas realitātes priekšā.
…Jūs varat justies tā, ka it kā mirstat šajā ceļā, taču, kad ego beidzot padosies un psiholoģiskā nāve un ciešanas, kuras jūs izjūtat, beigsies, jūs pamodīsieties tuvāk savai Dvēselei, kā nekad agrāk. Un tā jaunā personība, kura jūs kļūsiet, izbrīnīs jūs.” [13]
Tādejādi “psiholoģiskā nāve” vienlaicīgi ir arī jaunas personības dzimšana! Personības, kurā mūsu “Es” un Augstākais “Es” ir vienots vesels, personības, kuras tronī valda MĪLESTĪBA!
Bet tagad salīdzinām pēdējo citātu ar izvilkumiem no augstāk sniegtajiem citātiem.
– “Pāreja – tas ir ļoti individuāls, intīms process, tāds pats, kā piedzimšana un nāve. Taču tā nav ne piedzimšana, ne nāve. Tas ir kaut kas trešais… Un tajā ir gan nāve, gan piedzimšana, kuras notiek jūsos vienlaicīgi Ugunī.” [12]
– “trīs tumsas dienas” garīgā izpratnē nozīmē “attīrīšanos un ciešanas pirms atbrīvošanās” [11].
Kā secinājums: “TRĪS TUMSAS DIENAS” – TĀ TAD ARĪ IR “PSIHOLOĢISKA NĀVE”, KURA IR GALVENAIS INDIVIDUĀLAIS PĀREJAS SATURS! Vai visi izies to uz Zemes šajā iemiesojumā? Nē, vairākums aizies no blīvā plāna caur parasto fizisko nāvi vai caur Augšupcelšanos bez ķermeņa, bet “psiholoģisko nāvi” viņi varēs iziet vai nu aiz Aizsega vai nākošajā iemiesojumā. “Psiholoģiskā nāve” ir pārejas perioda parādība, tā pieder Polipasaulei. Pēc kāda laika, kad pietiekami pacelsies Zemes vibrāciju frekvence, no jauna atnākošajām dvēselēm jau būs “pareiza” Augstākā “Es” un Ego mijiedarbība. Taču jebkurā gadījumā tiem, kas šajā pārejas periodā ies prom no Zemes caur Augšupcelšanos ar ķermeni, būs iepriekš jāizjūt “psiholoģiskā nāve” un jāizdzīvo savas “trīs tumsas dienas”.
Turpināsim tālāk. Kas var piespiest Ego brīvprātīgi atdot savu varu? Kas var piespiest viņu samierināties? Kamēr viņš ir pārliecināts par saviem spēkiem, viņš nekad to nedarīs. Brīvprātīgai varas nodošanai viņam ir jāapzinās sava uzdevuma izpildes neveiksme, nespēja, bet Ego uzdevums ir vispusīgas rūpes par mūsu personīgo labklājību:
“Noteiktā brīdī mēs saprotam, ka personība, ego vadīta, nevar atrisināt mūsu problēmas. Šajos brīžos šķēršļi mūsu progresa ceļā liekas nepārvarami, bet dzīve kļūst par smagu nastu, kuru mēs vairs negribam nest.
Un tad ego krīt panikā.
Viņa fragmentētā, juceklīgā pieeja dzīvei nestrādā, un viņš par to zina. Viņa pierastais racionalizācijas un pūliņu mērķtiecīgā, cik vien var pienācīgā dzīves vadībā, paņēmiens izgāžas, un viņš nevar tikt galā ar šiem jaunumiem.” [13]
Tas ir, ir jāiestājas krīzei, pie tam tik stiprai krīzei, lai Ego saprastu, ka viņš cieš zaudējumu “visās frontēs” un nav nekādas iespējas iziet no šī stāvokļa. Ir jānomirst pat cerībai uz labvēlīga iznākuma iespēju. Bez tam nepieciešams, lai Ego būtu novājināts un viņa spēki kardināli iedragāti, citādi pēc “psiholoģiskās nāves” viņš var mēģināt veikt “valsts apvērsumu” un atkal paņemt varu. Tāpēc, kā nāvei pa priekšu iet miršana, tā arī “psiholoģiskās nāvei” pa priekšu ir jāiet ilgam Ego novājināšanas procesam. Pie kam, ja caur “psiholoģisko nāvi” ir jāiziet visiem bez izņēmuma (“…neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” [Jāņa 14:6], tad Ego novājināšanai eksistē divi galvenie ceļi:
“Pie Dieva var atnākt caur Paradīzi, var atnākt caur Elli. Caur Elli ir ātrāk, caur Paradīzi ir skaistāk. Kas meklē skaistumu, kas meklē Esamības attīstītu, tas iet caur Paradīzi, bet kas meklē ātrāko ceļu, tas iet caur Elli: sadegot ellē, viņš, kā Ideja, atgriežas pie Dieva tīrs.
Un šeit nav pretrunas, – kas ko izvēlas, tas turp tad arī iet. Mēs nevaram aizliegt cilvēkam iet caur Paradīzi vai iet caur Elli. Tā ir viņa problēma – un viņš risina to pats.” [4]
Šo problēmu – ceļa izvēli – cilvēks risina jau pirms iemiesojuma. Maz kas izvēlas tīrā veidā ceļu “caur Paradīzi” vai “caur Elli”. Visbiežāk tiek īstenota kustība pēc kārtas pa abiem ceļiem, jaukta tajā vai citā proporcijā. Īsumā apskatīsim, kādas ir viena un otra ceļa īpatnības.
Ceļš “caur Paradīzi” ir vieglāks, tas nav saistīts ar ciešanām. Cilvēks virzās pa garīgās izaugsmes ceļu, caur lasīšanu un sazināšanos izzinot visuma patiesības un atrodot to apstiprinājumu caur garīgām praksēm. Pie tam atjaunojas un nostiprinās saikne ar Augstāko “Es”, kas atnes harmonijas un prieka stāvokli. Ego pakāpeniski sāk uzticēties sava Augstākā “Es” vadīšanai, saprotot, ka viņa uzdevumi un Augstākā “Es” uzdevumi sakrīt. Viņš arī pakāpeniski vājina savu kontroli un galu galā nonāk gatavības stāvoklī pilnībā nodot savu varu Augstākajam “Es”. Samērā ar Ego novājināšanos dziest un izzūd zemu vibrāciju piesaistes materiālajai pasaulei. Taču šajā ceļā ir arī “zemūdens akmeņi” – garīgās lepnības briesmas. Kamēr Ego pārvalda cilvēku, viņam ir tieksme piedēvēt sev visus sasniegumus, tajā skaitā arī garīgajā ceļā, bet tas nostiprina Ego. Tāpēc ceļš “caur Paradīzi” ir garāks – garīgās izaugsmes procesam ir jābūt smalki sabalansētam tā, lai pie tam vienlaicīgi notiktu nevis Ego nostiprināšana, bet novājināšana.
Savādāk notiek kustība pa ceļu “caur Elli”. Agrāk mēs ar jums jau runājām par to, ka vājam Ego atbilst mazs “piesavinātā”, dažāda veida pieķeršanos daudzums. Taču pats ātrākais atbrīvošanās no egoistiskām piesaistēm līdzeklis ir ciešanas! Tas tad arī ietver ceļa “caur Elli” pamatu, kā arī izskaidro, kāpēc mūsu Augstākie “Es” palaikam ved mūs caur nepatikšanu, intereses par dzīvi zuduma, apātiju, depresiju joslām. Scenārijs pie tam izskatās apmēram tā: nevēlama apstākļu sagadīšanās sakrīt tādā veidā, ka mēs nevaram vairs noturēt harmonijas stāvokli, zaudējam dvēseles līdzsvaru un ieejam “melnajā joslā”, kas raksturojas ar zemu vibrāciju frekvenci un zemu enerģijas līmeni. Tādas “enerģētiskās bedres” ilgšana ir atkarīga no Ego spēka – cik ilgi viņš var paciest šo stāvokli. Apstākļi sakrīt tā, ka iespēju ārējam problēmas atrisinājumam nav, vienīgais, kas atliek – ir pieņemt šo situāciju un samierināties ar to. Taču priekš Ego tas nozīmē atbrīvošanos no kādas no piesaistēm, viņa “bagātības” daļas pazaudēšanu. Pēc tam atnāk atvieglojums un uz kādu laiku tiek dota atelpa tam, lai mūsu “Es” pierastu pie dzīves pazemināta enerģijas līmeņa apstākļos. Pēc tam situācija no jauna atkārtojas… Ar katru reizi “melnās joslas” ilgums pakāpeniski samazinās, tāpēc ka nespēcīgākam kļuvušajam Ego ir arvien mazāk un mazāk spēka un enerģijas savas “pasaulītes” uzturēšanā. Pie tam, atšķirībā no ceļa “caur Paradīzi”, Augstākais “Es” bloķē augstu vibrāciju enerģiju ienākšanu, citādi šis ceļš būti tikai ceļa “caur Paradīzi” paveids. Tāpēc pa ceļu “caur Elli” ejošie uztver procesu kā lēnu psihisku izdzišanu – pazūd interese par dzīvi, mainās ieradumi, no dzīves aiziet emocijas, ar grūtībām atrodas spēki parasto lietu izpildei un, kā sekas, var rasties problēmas ar veselību. Ir jāatzīmē, ka atbrīvošanās notiek nevis no materiālajām lietām, cilvēkiem utt., bet tikai no piesaistēm tām. Kaut gan reizēm piesaiste ir tik stipra, ka, lai atbrīvotos no tās, mums nākas pārdzīvot gan materiālus zaudējumus, gan tuvu cilvēku zaudējumus.
Interesanti, ka laikam pats pirmais “psiholoģiskās miršanas” un “psiholoģiskās nāves” apraksts pēc “ceļa caur Elli” varianta ir Bībeles stāsts par Ījabu:
“Un Tas Kungs sacīja sātanam: «Vai tu esi ievērojis Manu kalpu Ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna.» Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: «Vai Ījabs Dievu velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi gan ap viņu, gan ap viņa namu, gan ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargžogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izpletušies pāri visai zemei. Bet izstiep Savu roku un pieskaries visam tam, kas viņam pieder, — tiešām atklāti viņš no Tevis atsacīsies.»” [Ījaba 1:8-11]
No kristiešu reliģijas redzes viedokļa šis stāsts ir ne visai saprotams – ar kādu mērķi Dievs pieļāva Ījabam tādas ciešanas, kuru rezultātā viņš pazaudēja absolūtu visu (mantu, ģimeni, bērnus, draugus, veselību, sociālo stāvokli), ja viņš kā sākotnēji bija taisns cilvēks, tā arī palika tāds pēc ciešanām? Taču mēs redzam, ka tādā veidā Ījabs gāja cauri “psiholoģiskās miršanas” procesiem. (“Viņš jau mani tā kā tā nokaus, man nav uz Viņu nekas vairs ko cerēt” [Ījaba 13:15]), bet rezultātā egoistiskā “paštaisnuma” vietā viņš kļuva patiešām tuvs Dievam (“Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!” [Ījaba 42:5])
Kā mēs redzam, abi ceļi ved pie Ego novājināšanas. Taču, ja ceļā “caur Paradīzi” Ego brīvprātīgi izdala savu ‘bagātību”, tad ceļā “caur Elli” viņš ir spiests zaudēt to. Abos gadījumos mūsu “Es” kļūst par “nabagu” (bet arī patiešām brīvu!) un ir tuvu varas nodošanas Augstākajam “Es” brīdim: “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.” [Mateja 5:3]
Jūs varat uzdot pamatotu jautājumu – kāpēc jau daudzus gadus mūsos, Gaismas Darbiniekos, nostiprina prieka stāvokli un praktiski neko nerunā par ciešanām? Jo reizēm tas taču var novest pie tā, ka, tomēr dažreiz nonākot savas dzīves “melnajā joslā”, Gaismas Darbiniekiem rodas domas par savu neveiksmi, negatavību, par kaut kādām iekšējām problēmām, kaut ko nepabeigtu un tml. Jā, kas tāds dažreiz gadās, taču, kā seko no augstāk izklāstītā, “melnās joslas” – tas ir dabisks garīgās izaugsmes process.
Taču arī orientācija uz prieku ir pilnīgi pamatota un ļoti svarīga. Pirmkārt, ja mūsu dvēselē ir harmonija un mēs esam prieka pilni, tad, neskatoties uz ģimenes, sociālajām, sadzīves un citām problēmām, mēs esam Gaismas Bākas, Gaismas nesēji, un tas ir Gaismas Darbinieku dabisks stāvoklis. Un, jo lielāku laika daļu mēs atrodamies prieka stāvoklī, jo vairāk mēs veicinām Zemes un cilvēces vibrāciju pacelšanos. Otrkārt, ja mēs nebūtu tēmēti uz pastāvīgu iekšējās harmonijas un prieka stāvokļa uzturēšanu, tad, zinot par ciešanu atbrīvojošo lomu un nonākot “melnajā joslā”, mēs varētu nenoturēties pretī kārdinājumam aizkavēties tajā, bet mēs ar jums jau apskatījām, ka pašmocība neatbrīvo, bet tikai nostiprina Ego. Treškārt, “melnās joslas” ir tikai līdzeklis Ego harmonizēšanai ar mērķi sagatavot mūs vēl lielākam priekam. Un ceturtkārt, nospiedošais Gaismas Darbinieku vairākums iet pa ceļu “caur Paradīzi”, lielākoties ceļš “caur Elli” gadās diezgan reti.
Visi aprakstītie atbrīvošanās no Ego procesi īpaši ir pastiprinājušies pēc Pārejas. Par to liecina daudzu Gaismas Darbinieku pamanītie satraukuma un nospiestības stāvokļi. Šie stāvokļi ir sekas pretestībai jaunajām enerģijām, kad mūsu Ego viņas iluzori sajūt kā nesaprotamas un bīstamas:
“Kad mūsos ienāk jaunās enerģijas, tad tas ir stiprs un neatgriezenisks process. Visa mūsu iepriekšējā dzīve sāk birt kā kāršu namiņš. Un, kā likums, pirmo Spēka triecienu mēs saņemam “negatīvu”, tā kā neesam gatavi personīgajām pārmaiņām. Mūsu negatavība – tā ir likumsakarība, tāpēc ka mēs tagad dzīvojam prātā, bet prāts vienmēr ieved mūs ilūziju labirintos. Tāpēc viss, ko mēs dzīvē esam sakrāvuši ar savu prātu, ātri sabrūk zem Spēka spiediena. Un mēs sajūtam sāpes – kā fiziskas, tā arī emocionālas.” [5]
Ko mums darīt, ja mēs sajutīsim “psiholoģiskās miršanas” pazīmes vai nespēsim izskaidrot, kas ar mums notiek? Pirmām kārtām – nepretoties izmaiņām, būt atvērtiem tām! Vai tad var iedomāties kūniņu, kura ļautos panikai, sajūtot, ka viņa sāk pārvērsties par kaut ko nesaprotamu? Bet pēc visām izmaiņām viņu gaida dzīve brīnišķīga lidojoša tauriņa tēlā! Neaizmirsīsim, ka visu mūsu izmaiņu laiks, dziļums un saturs ir ierakstīti DNS, mūsu uzdevums ir tikai nepretoties tām:
“Jūsu DNS kodējums ir izdomāts tā, ka jūsu atvēršanās notiks dabiskā veidā, un, ja jūs vēlaties palielināt sava DNS bagātību un nedalāmību, mēs ieteiksim jums atvērties dzīvei, būt pateicīgiem par barību, kura jums ir, par cilvēkiem, kuri sastāda jūsu dzīvi, un par Ģimeni, no kuras jūs esat radušies, kā Gaišo, tā arī Tumšo. Savas eksistences pieņemšana apsēj ar jūsu frekvenci ēteru, bet tas savukārt apsēj Zemi, būvējot jūsu nākotni.” [7]
Un reiz kārtējā “melnā josla” kļūs par jūsu pacelšanās skrejceļu!
IZMANTOTIE AVOTI
1. http://reporter-ua.com/2012/12/24/kak-vstrechali-konets-sveta-v-raznykh-stranakh-mira
2. http://ru.tsn.ua/svit/mir-vstrechaet-konec-sveta-massovaya-isteriya-turisticheskiy-bum-i-aresty.html
3. http://www.dp.ru/a/2012/12/21/Konec_sveta_v_Moskve_Pet
4. A.P. Naumkins. Kalagija. Ievads. http://lib.ru/URIKOVA/kalagia.txt
5. Alekss Vingolts. Lēnprātība – tā ir likteņa velte. http://samlib.ru/w/windgolxdc_a/smirenie.shtml
6. Astroprognoze 2013. gadam. http://idealno.com.ua/?p=4360
7. Barabara Marsiniaka un Karena Marsiniaka (Barbara Marciniak and Karen Marciniak) (Барбара Марсиниак при участии Карен Марсиниак). Gaismas ģimene. Plejādiešu stāsti un dzīves mācības. (Семья света. Плеядеанские рассказы и уроки жизни.)
8. Biruta Viktorija Komolova. Ieejot 2013. gada telpās. http://www.pervoistok.lv/p0521.htm
9. Krajons caur Bogdanu Manželeju (Mihaēlu). http://www.returnhome-source.ru/poslanie-mastera-krajona-novaya-epoxa-nachalas/
10. Miraela Sūtījums 21.10.12. Garīgās lepnības pazīmes. http://rdlove.ru/2012/11/priznaki-duh-gordyni/
11. Rahmaton caur Seferu. Ieeja kvantu realitātē. (Рахматон через Сеферу. Вход в квантовую реальность) http://my.mail.ru/community/luchvremeni/53F9A5D5B4D7D531.html
12. Rahmaton caur Seferu. Ērgļa kliedziens (Рахматон через Сеферу. Крик Орла). http://my.mail.ru/community/luchvremeni/673786C4F6464976.html
13. Sen-Žermens caur Danu Bennaku. Izvēle starp Dzīvību un Nāvi. (Сен Жермен через Дана Беннак. Выбор между Жизнью и Смертью.) http://ianlisakov.ucoz.com/publ/perevody/sen_zhermen/quot_vybor_mezhdu_zhiznju_i_smertju_quot_dan_bennak/3-1-0-103
14. Lēdijas Gaijas čenelings caur Ludmilu Aņikinu. http://www.reiki-omsk.pp.ru/moi-chennelingi/3888-govoryu-vam-rodnye-idite-v-serdcze-svoe.html
http://www.magnitiduha.info/archives/5365
Tulkoja Jānis Oppe
