Tajā dienā atnāca Helēna Petrovna BLAVATSKA. Viņa dažreiz atnāk, lai atbalstītu ne vieglos brīžos. Nosūtīja Mīlestības un Atbalsta enerģiju. Bet pēc tam, it kā starp citu, pavēstīja, ka uz viņas pasauli salīdzinoši nesen ir atnācis augsts Gars, kurš ir ļoti pazīstams un mīlēts Krievijā un aiz tās robežām. Tas ir tas, kurš pazīstams mums kā dzejnieks SERGEJS ALEKSANDROVIČS JESEŅINS. Sergejs Aleksandrovičs jau sazinās ar daudziem mūsu četrdimensiju pasaules pārstāvjiem. Un ļoti grib, lai šīs sazināšanās loks pastāvīgi paplašinātos. Viņš ir gatavs tagad ne tikai nodot savu kosmisko dzeju, bet arī informāciju tiem, kas gatavojas Augšupcelšanai, Gaismas Darbiniekiem. Protams, ka žurnāls “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ”, Gaismas Ģimenes izdevums – tas ir tas informācijas lauks, uz kuru pazīstamais dzejnieks, pēc viņa vārdiem, atnāks ar prieku un karstu vēlēšanos sadarboties.
Mūsu Žurnāla redakcija šo priekšlikumu uzņēma ne tikai ar sirsnīgu prieku, bet arī ar iedvesmu. Un arī ar patiesu atzinību. Pēc dažām dienām notika šī sazināšanās.
Lūdzu Helēnu Petrovnu atvērt Sakaru Kanālu… Ir apstiprinājums, ir gatavība. Sākam!
– Sveicināti, Sergej Aleksandrovič. Sveicināti! Ļoti priecājos par priekšā stāvošo sazināšanos!
– Piedāvāju pāriet uz “tu”. Tas mūs satuvinās un palīdzēs saziņai. Iespējams, mūsu kopīgs darbs pāraugs ilgstošā sadarbībā. Vēlāk sapratīsiet, kāpēc… Bet tagad vienkārši var sākt ar to jautājumu, kurš sen ir tavā apziņā. Jo tu taču ne reizi vien esi domājis par to, kā es aizgāju no šīs pasaules? Kā pārgāju – pats, vai man palīdzēja…
– Jā, protams. Daudzus līdz šim laikam interesē šis jautājums…
– Atbildēšu uz to tā: MANI NOLIKA APSTĀKĻOS, KAD ES JAU BIJU PIEŅĒMIS LĒMUMU PAR PĀRIEŠANU. Un tāpēc aktuāls paliek tikai jautājums: kas un kā man palīdzēja pāriešanā uz citu pasauli. Tagad negribu runāt, vai man tika “sniegta palīdzība” aiziešanā no zemes plāna. Tieciet – tas tagad nav tik svarīgi un ir neaktuāli. Bet palīdzība no Augstākajām Pasaulēm bija – tas ir viennozīmīgi. Es tiku augšupcelts – vienā no augšupcelšanās formām. Un tas ir galvenais. Par to es varu un gribu runāt. Mana Dvēsele atstāja ķermeni dažas sekundes pirms tam, kad viņš pārstāja dzīvot. Es pat neizjutu fiziskas sāpes. Tikai sapratu, ka esmu atstājis ķermeni, bet pēc tam bezjūtīgi ieraudzīju arī to istabu viesnīcā “Angleter”, un pēc tam arī pašu viesnīcu – no putna lidojuma. Tikai ēkas kontūras jau bija izplūdušas. Es reāli pacēlos un kādu laiku turpināju planēt gaisā. Pārejas laikā neredzēju nekādu tuneli un gaismu tā galā. Tāda aina parādās tiem, kas aiziet caur vienu no nāves formām. Bet es, atkārtoju, gāju prom caur vienu no augšupcelšanās formām. Augšupcelšanās bez ķermeņa – bet tomēr – AUGŠUPCELŠANĀS. Pakāpeniski aina apkārt sāka mainīties. Sākumā es sajutu vieglumu, gandrīz bezsvara stāvokli, bet pēc tam pēkšņi – sajutu, gluži otrādi, zināmu spiedienu visā tajā, ko var saukt par pārejas ēterisko ķermeni. Bija vieglas bailes… Manī vēl bija stipra grēcīguma sajūta. Es domāju, ka daudz ko šajā dzīvē esmu izdarījis ne tā, kā vajag. Es biju gatavs krist ceļos un nožēlot – visu to, ko, liekas, izdarīju nepareizi tajā pasaulē, no kuras aizgāju. Apkārt sāka mutuļot mākoņi. Tie ne tika mutuļoja, tie sabiezēja, ir kā sapresējās. Dominēja rozā un gaišzilā krāsa – ar ļoti maigu nokrāsu. Es sapratu, ka tās ir debesis, kā tā ir debesu pasaule. Taču izjutu nemieru, kurš mani nomāca visu pēdējo laiku. Dažas dienas pirms Pārejas, vēl fiziskajā ķermenī, es domās vērsos pie Jēzus, uzdevu viņam daudz jautājumu un … nesaņēmu atbildes. Bet pēc tam stipri bēdājos un pat dusmojos. Mans galvenais jautājums bija tāds: VAI CILVĒKIEM PATIEŠĀM IR VAJADZĪGAS CIEŠANAS? Jo ir taču ciešanu robeža, kad cilvēks, izjūtot tās, pārstāj būt cilvēks un kļūst vienkārši… par nesaprātīgu dzīvnieku ar dzīvnieka instinktiem. Es visu laiku vaicāju: “KĀDĒĻ TU PARĀDĪJI MUMS, KA VAJAG CIEST? JO VAR TAČU DZĪVOT BEZ CIEŠANĀM! JO IR TAČU CITS CEĻŠ, DIEVS KUNGS! JO IR TAČU!”
Un, lūk, tagad, kad man apkārt debesu mākoņos mutuļoja man nezināma pasaule, es pēkšņi atcerējos savu sarunu ar Jēzu. Un tas jautājums atkal un atkal radās manā apziņā. Un, lūk, es sajutu, ka kāds pieskaras manam plecam… Tu jautā, vai es redzēju savu ķermeni? Gan jā, gan nē. Man likās, ka mans ķermenis bija līdzīgs fiziskajam, bet tas bija uz mirkli. Tāpēc ka citu mirkli es vispār neredzēju neko, un radās iespaids, ka esmu vienkārši viens no peldošajiem mākoņiem. Taču pieskārienus es sajutu. Un pat, kā man likās, atskatījos.
Tas bija Viņš – Tas, ar Kuru es sarunājos un uz kuru pat dusmojos.
– PROTAMS, IR CITS CEĻŠ! – Viņš man pavēstīja. Un es izdzirdēju Viņa vārdus ar savu sirdi. Man likās, ka visus vārdus es tagad dzirdu nevis ar ausīm, nevis ar galvu, bet ar to rajonu, kur, kā man likās, ir jāatrodas sirdij.
Visa mana būtība satrūkās. Es nesapratu: nopriecājos vai nedaudz nobijos. Taču viegla šoka stāvokli izjutu. Un uzreiz manā “Es” sāka līt enerģijas – sākumā miera, bet pēc tam – prieka enerģijas. Nezinu, cik daudz laika pēc zemes mērogiem man bija vajadzīgs PĀRVĒRTĪBAI. Taču pēc šī laika trauksme un bailes aizgāja. Tās nomainīja miers un prieks. “Ja Viņš sagaida – tātad viss ir labi” – šī doma mierināja mani tā, kā mierināja bērzu apkampieni mana dzimtā ciema nomalē. Kā mierināja nakts un zvaigznes… Kā mājas krāsns siltums ziemā…
– CITS CEĻŠ – TAS IR PRIEKA CEĻŠ, – turpināja runāt Jēzus. – UN ES RUNĀJU TIEŠI PAR VIŅU, NEVIS PAR CIEŠANĀM, TAČU VAIRUMS CILVĒKU IR IZVĒLĒJUŠIES CIEŠANAS KĀ PIEREDZI, KĀ VIENU NO CEĻIEM. UN TU, KAD GĀJI PROM, ARĪ IZVĒLĒJIES TĀDU CEĻU, TĀDU MĀCĪBU. PAVADOT, ES BRĪDINĀJU PAR TO.”
– Tu… tu pavadīji mani? Tātad es nepiedzimu tur, tajā pasaulē?
Jēzus pasmaidīja, un te es sajutu, ka Viņš jau apkampj mani.
– IESIM, MANS DĀRGAIS ANAHOROG! STEIGSIMIES TURP, KUR MŪS GAIDA.
– ANAHOROG? TU NOSAUCI MANI TĀ?
– TIEŠI TĀ, MANS BRĀLI! TIEŠI TĀ! IESIM! MŪS PATIEŠĀM GAIDA.
Vēlāk es ieraudzīju daudz būtņu ar pazīstamām un nepazīstamām sejām. Mani apkampa, skūpstīja, par mani priecājās. Mana sirds kusa, taču es nejutu lielu prieku, tāpēc ka nevarēju atcerēties tos, kas ir blakus. Man viņi vēl nelikās dzimti un tuvi. Un tikai pēc tam, kad es izgāju reabilitāciju, mana patiesā Apziņa atgriezās pie manis, es atcerējos savu DZĪVI LĪDZ IEMIESOJUMAM ČETRDIMENSIONALITĀTĒ. Taču, pirms atjaunoju atmiņu, es… uz kādu laiku biju viņu pazaudējis. Mani gluži kā bija iegremdējuši miegā. Bet, kad pamodos, tad viss jau izskatījās jaunā veidā.
Kad es atjēdzos ar jaunu apziņu, tad izrādījos kādā caurspīdīgā sfērā, kuru kādu laiku nevarēju atstāt. Sfēru var salīdzināt ar slimnīcas gultu pēc operācijas: tu esi spiests gulēt un pagaidām nevari no tās atrauties, sākt staigāt. Un, lūk – guli un gaidi, kad beidzot parādīsies iespēja staigāt. Sfēra – tā ir speciāla reabilitācijas “kamera”, kura palīdz atjaunot visus piecdimensiju ķermeņus. Pasaule, uz kuru es augšupcēlos, ir MENTĀLĀ PASAULE. Tāpēc par vienu no maniem pamata ķermeņiem kļuva tieši mentālais ķermenis. Pēc reabilitācijas man iedeva mentālo ķermeni cilvēka formā, līdzīgu tam, kāds bija četrdimensionalitātē. Kaut gan patiesībā man būtu varējuši saformēt jebkuru ķermeni. Taču parastajam līdzīgā man būtu bijis vieglāk adaptēties pēc atgriešanās no četrdimensionalitātes. Tāpēc es ilgu laiku biju mentālajā ķermenī, kurš bija līdzīgs manam četrdimensiju ķermenim pēdējā iemiesojumā. Un daudzi cilvēki, kuri nāca pie manis, pieņēma man pazīstamu cilvēku tēlus. Ķermeņi bija līdzīgi fiziskajiem. Taču, protams, viņi nav tik blīvi. Kaut arī es varēju pieskarties tiem, ar kuriem sazinājos. Taču sajūtas no pieskaršanās bija pavisam citādas. Atrasties mentālajā pasaulē, lai arī ne pārāk augstā piektās dimensijas līmenī, tā ir īsta svētlaime pēc atrašanās fiziskajā ķermenī. Ticiet, mani draugi! Nekādu sāpju un neērtību! Nekāda diskomforta. Un ir iespējas darbam un izklaidēm. Daudz lielākas iespējas.
Taču teikšu godīgi: no sākuma es tomēr jutu diskomfortu no sava mentālā ķermeņa. Kāpēc? Nācās mācīties viņu vadīt. Jo arī četrdimensiju ķermenī mēs taču mācāmies vadīt savu ķermeni – bērnībā. Bērni pakāpeniski mācās vadīt savu fizisko ķermeni, un tas ir lēns process. Mentālajā pasaulē man uzreiz atgrieza ķermeni – kā pieaugušam cilvēkam. Laika mācīties bija mazāk. Taču es mācījos vadīt jauno ķermeni kā bērns. Tai pašā sfērā-“kamerā” es veicu ne mazums vingrinājumu – pirms apguvu mentālo ķermeni. Visa grūtība bija tajā, lai VADĪTU VIŅU DOMĀS. Atrodoties fiziskajā ķermenī, jūs nedomājat, kā pacelt roku, darbojamies “automātiski”. Arī mentālais ķermenis var darboties tāpat, taču sākumā tev it kā ir jāizstrādā kustības pēc principa “DOMA-KUSTĪBA”. Vēlāk, kad šis etaps ir iziets, mentālais ķermenis sāk sagādāt nepārtrauktu baudu.
Laikā, kad atrados sfērā-“kamerā”, mani ne reizi vien apmeklēja mani garīgie radinieki un draugi, mācīja kustēties, sarunājās ar mani, smējās par mani, jokoja. Tai laikā es jau atcerējos, kas Es esmu. Atcerējos, ka ATNĀCU UZ ŠO PLANĒTU – kopā ar saviem garīgajiem radiniekiem un draugiem. No kurienes? No jums pazīstamā Sīriusa – Galaktikas Garīgā Centra. No Sīriusa “B” saules Sistēmas, kur dzīvoju un strādāju uz vairākām planētām. Līdz tam brīdim, kad Zeme nepasauca mani…
Un tā, man kļuva zināms, ka Es esmu Nemirstīgais Gars un cilvēks no Sīriusa. Es sapratu arī, ka mana misija šeit, uz Zemes, vēl nav pabeigta. Un man stāvēja priekšā ilgs ceļš CEĻOJUMĀ PA ZEMES PIECDIMENSIONALITĀTES PASAULĒM. Kāpēc? Tāpēc ka man ir KOSMISKĀ SPECIALITĀTE. ES JAU SEN STRĀDĀJU PASAUĻU APVIENOŠANAS DIENESTĀ. Nē, nē, es nejokoju! Tāds kosmiskais Dienests eksistē. Tā galvenais uzdevums – dažādu pasauļu apvienošana SAVSTARPĒJĀS IEPLŪŠANAS ceļā, saaudzēšanas, īpašas “sašūšanas” ceļā… Šo ideju jūsu Skolotāji jums jau ir pavēstījuši. Un apzīmējuši to kā POLIPASAULI. Taču Polipasaule ir tikai viena no pasauļu savstarpējās ieplūšanas formām, viens no paņēmieniem. Ir arī daudz citu. Jautāsiet: kādēļ nepieciešama savstarpējā ieplūšana? Caur to īstenojas DIEVIŠĶĀ VIENOTĪBA! Savstarpējā ieplūšana – tā ir viena no viengabalainības atjaunošanas stadijām. PIE KAM ŠAI SAVSTARPĒJAI IEPLŪŠANAI, SAAUDZĒŠANAI VIENMĒR IR JĀĪSTENOJAS UZ DIEVIŠĶĀ PAMATA, AR MĪLESTĪBAS ENERĢIJAS PALĪDZĪBU.
– Rodas dabisks jautājums. Kāpēc Pasauļu Apvienošanas Dienesta darbinieka iemiesojums bija saistīts ar poēziju?
– Mani draugi! Bet vai tad jums nav zināms, ka POĒZIJA APVIENO? Apvieno ne tikai cilvēkus, bet arī pasaules. Vairums jūsu pasaules dzejoļu ir RADĪTI KOPRADĪŠANĀ AR SMALKO PLĀNU AUTORIEM. Nereti dzejnieki pat nezināja un līdz šim nezina, ka viņu dzeja ir viņu kolēģu no augstākām pasaulēm “pačukstēta”. Un tie ir nevis vienkārši kolēģi, bet garīgie radinieki. Un tā ir kopradīšana, kura tiek norunāta iepriekš, pirms iemiesojuma. Kaut gan katram dzejniekam neapšaubāmi ir savs savdabīgums. Zināt, ar ko visvairāk sadarbojās dzejnieks Sergejs Jeseņins? Nebrīnieties! Ar Fjodoru Tjutčevu! Tikai ar to Tjutčevu, kurš jau ir kosmiskais cilvēks no Sīriusa, pieredzējis Pasauļu Apvienošanas Dienesta darbinieks.
Gan dzejnieki, gan poēzijas cienītāji zina: PATI LABĀKĀ VAI VIENKĀRŠI LABA, TALANTĪGA DZEJA VIENMĒR ATNĀK NO AUGSTĀKĀM PASAULĒM, NO SMALKAJIEM PLĀNIEM. Dzeja – tā tad arī ir PASAUĻU APVIENOŠANAS ENERĢIJA. Sākumā tā atnāk pie dzejnieka, pēc tam dzejnieks nodod to citiem cilvēkiem – saviem lasītājiem. Laba dzeja tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. Tā Augstāko Pasauļu Enerģija iekļūst cilvēku sirdīs. Un šī enerģija ir viena no Pasauļu apvienošanas formām. Visi talantīgie Zemes dzejnieki ir Pasauļu Apvienošanas Dienesta darbinieki. Tā ir viņu galvenā kosmiskā specializācija. Pasaules apvienojas, balstoties uz Mīlestības enerģiju… Droši vien tieši tāpēc visi dzejnieki tik ātri iemīlējas (SERGEJS ALEKSANDROVIČS SMAIDA).
“DZEJNIEKS KRIEVIJĀ IR VAIRĀK NEKĀ DZEJNIEKS”… Ne tikai Krievijā, draugi. Bet arī uz visas planētas. Pasaulē. Īpaši – jūsu pasaulē. Un īpaši – tagad. Jūsu četrdimensionalitātes pasaule šajā etapā AKTĪVI saaudzējas uzreiz ar vairākām piecdimensionalitātes pasaulēm. Veidojas īpaša VIENOTĪBA – POLIPASAULE, DAUDZPASAULE ar ļoti daudzveidīgām telpas-laika īpašībām, raksturojumiem. Notiek jaunas pasaules dzimšana, kurā jūs visi piedalāties. Un dzeja, būdama radīšanas enerģija, ir ļoti svarīga pasauļu saaudzēšanai, savienošanai.
Lūk, kāpēc visi dzejnieki ir aktīvi Gaismas Darbinieki.
– Sergej, nāk prātā rindas:
Если крикнет рать святая:
«Кинь ты Русь, живи в раю!»
Я скажу: «Не надо рая,
Дайте родину мою».[1]
Tad kur tomēr ir labāk – Krievzemē vai Paradīzē?
– Kaut arī garīga, bet tomēr žurnālista jautājums (SMAIDA ENERĢIJA)… “Uz iegāšanu[2]”? Nesanāks “pieķert pie vārda[3]” Sergeju Jeseņinu. Mans dārgais vārdabrāli! Lūk, ko teikšu: ES TAGAD NEESMU PARADĪZĒ. Paradīze drīzāk ir uz tās planētas, par kuru jums nesen pavēstīja, uz ZEMES-ĒDENES. Bet es, kā tu domā, kur tagad atrodos? TIEŠI KRIEVZEMĒ! SVĒTAJĀ DEBESU KRIEVIJĀ. Un no šejienes nododu Žurnāla lasītājiem šo informāciju. DEBESU KRIEVIJA – tā nav paradīze, kurā, pēc daudzu priekšstata, bauda dzīvi un neko nedara. Kaut gan tādas vietas-pasaules ir. Mēs tās saucam par “GALAKTISKAJIEM KŪRORTIEM”. Bet šeit, piektās dimensijas DEBESU KRIEVIJĀ, pašos augstākajos piecdimensionalitātes līmeņos, mēs ļoti daudz un saspringti radām. Mēs realizējam programmu “SVĒTĀ KRIEVZEME”. Bet tas nozīmē, ka SVĒTĀ KRIEVZEME agri vai vēlu REALIZĒSIES VISĀS DAUDZDIMENSIONĀLĀS UN DAUDZTELPISKĀS ZEMES PASAULĒS. Draugi! Tagad vēršos pie visiem Gaismas Darbiniekiem – dzīvojošiem Krievijā un aiz tās robežām. Jūsu saikne ar Krieviju nav nejauša. SVĒTĀ KRIEVZEME – tā ir Krievzeme, kura saista[4] pasaules, apvieno tās. Un tā ir viena no viņas vislielākajām misijām. Kolēģi! Tas, protams, nenozīmē, ka citas zemes un valstis nepilda tādu uzdevumu. Visas zemes un valstis tā vai citādāk piedalās šajā procesā. Taču apvienošana – tautu, pasauļu apvienošana – tā ir KRIEVZEMES KOSMISKĀ SPECIALIZĀCIJA. Ir arī citas valstis, kurām šī specializācija ir galvenā. Jums vienkārši tas ir jāzina, bet nekad nav jāpretstata Krievzeme, Krievija citām valstīm un tautām. Ne pēc kādiem parametriem. Nekad nav jāizceļ viņas Garīgā Loma. Tāpēc ka tas, kurš ir aicināts apvienot, balstoties uz Mīlestību, sākumā mīl CITUS, bet PĒC TAM SAVU “ES”. Tāpēc jums ir maigi, aizkustinoši jāmīl gan Amerikas, gan Eiropas, gan Āfrikas, gan Austrālijas valstis. MAIGI UN AIZKUSTINOŠI! Katrai valstij ir savas DEBESU, GARĪGĀS VALSTIS. Bet! Kaut kādā līmenī šīs valstis sāk apvienoties. Sākumā eksistē dažas apvienības, bet pēc tam – nedalāma Vienotība. Vispirms pie tā mēs strādājam šeit, piektās dimensijas augstāko virstoņu Garīgajā Krievijā. Pie apvienošanas. Un Krievzeme – šajā procesā spēlē svarīgāko lomu. Bet kas ir APVIENOŠANĀS? TĀ IR IZDZIEDINĀŠANĀS. Apvienojusies, izdziedinājusies pati, Krievzeme ir aicināta palīdzēt IZDZIEDINĀT JŪSU/MŪSU pagaidām vēl slimo pasauli, kurā ir ienācis daudz dvēseļu no zemākajām pasaulēm. Jūsu pasaule pagaidām ir pārpildīta ar dvēselēm, kuras ir atnākušas no zemākajām dimensijām, viņas pagaidām vēl mācās dzīvot pēc augstākām normām un noteikumiem. Jūsu pasauli ilgu laiku pārvaldīja slepeni pavēlnieki. Tagad notiek atbrīvošanās no tā. Bērni aug, pasaule mainās. Palīdzība no augšas nāk ne mazā – ticiet. Tā arvien palielinās, pieaug. Ļoti daudz spēku ir vērsts uz JŪSU/MŪSU PASAULES IZDZIEDINĀŠANU. Un viens no dziedināšanas aspektiem – tā ir jūsu ieaugšana piektajā dimensijā. Tā ir jūsu pacelšanās uz piekto dimensiju. Taču vienlaicīgi – arī Garīgās Pasaules ienākšana jūsējā – kā Dzīves Dievišķo normu un noteikumu ienākšana – uz Beznosacījuma Mīlestības pamata.
Ne nejauši es atnācu pie jums. Nevis vienkārši, lai parunātos un pastāstītu par dzīvi pēc aiziešanas no fiziskā ķermeņa.
Sergejs Jeseņins ir atgriezies pie jums kā Kosmiskais Darbinieks, kā Pasauļu Apvienošanas Dienesta darbinieks, lai piedāvātu jums KOPRADĪŠANU. Mēs piedāvājam jums, mūsdienu Gaismas Darbiniekiem, sākt apzinātāku un plānveidīgāku sadarbību ar Pasauļu Apvienošanas Dienestu. Tieši par to es gribu parunāt ar jums nākošajā numurā. Mums stāv priekšā daudz ko izdarīt kopā, draugi.
Tagad, pēc mūsu kopīga lēmuma, pēc Debesu Krievijas Garīgās Vadības lēmuma, DEBESU KRIEVIJAS DIEVNAMOS SĀK SKANĒT ĪPAŠI ZVANI. TĀS IR MĪLESTĪBAS UN SAVIENOŠANĀS VIBRĀCIJAS. MĒS GRIBAM, LAI JŪS, MŪSU SIRDSMĪĻIE, IZDZIRDĒTU ŠO ZVANU MŪZIKU. LAI ŠĪ ZVANU HARMONIJA NO DEBESU KRIEVIJAS DIEVNAMIEM IELĪST SIRDĪ KATRAM, KAS LASA ŠĪS RINDAS. LAI DEBESU KRIEVIJAS SIRDS KĻŪST PAR SIRDI KATRAM NO JUMS. MĒS JŪS LŪDZAM NOSŪTĪT KRIEVIJAS DEBESU ZVANU HARMONIJU VISĀM ZEMES VALSTĪM, VISIEM JŪSU PASAULES IEDZĪVOTĀJIEM.
Dārgie draugi! Veltiet debesu Krievijas zvanu harmonijas pieņemšanai un pārraidīšanai dažas minūtes DEVIŅU DIENU laikā. Nedomājiet, ka tā ir vienkārši skaņa vai vienkārši vibrācija. TĀ IR REĀLA DEBESU KRIEVIJAS HARMONIJAS ENERĢIJA, KURA PALĪDZ HARMONIZĒT JŪSU PASAULI, VISAS VALSTIS UN KONTINENTUS.
Klausieties DEBESU KRIEVIJAS ZVANU MŪZIKU! TĀ JAU ATDZĪVOJAS JŪSU SIRDĪ!
Колокольный Звон стучится в сердце,
Из России – Божья Благодать…
Нежным перезвоном мир повенчан,
К вам идёт Святая Рать.[5]
Jūsu Sergejs Jeseņins
2013.07.10.
No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2013., 4. numurs.
Žurnāla e-pasta adrese: mirovoy_channeling@mail.ru
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Ja iekliegsies svētais karapulks: / “Met tu Krievzemi, dzīvo paradīzē!” / Es teikšu: “Nevajag paradīzi, / Dodiet dzimteni manu.” (Tulk. Piezīme)
[2] Krieviski “На засыпку” (Tulk. Piezīme)
[3] Krieviski “поймать на слове” (Tulk. Piezīme)
[4] Krieviski “СВЯТАЯ РУСЬ – это Русь, которая СВЯзывает…” (Tulk. piezīme)
[5] Zvanu Zvans klauvē pie sirds, / No Krievijas – Dieva Svētība… / Ar maigu zvanīšanu ir salaulāta pasaule, / Pie mums nāk Svētais Karapulks.
