Sveicināti, mani dārgie. Ar jums ir Krajons.
Turpinām mūsu vēstures mācības – tās vēstures, kuras nav mācību grāmatās.
Daudzi no jums izlasīja manu stāstu par pazudušo valsti Tartariju (Tartoariju) un tās iedzīvotājiem . 2229. gadā pirms mūsu ēras, vairāk kā pirms četriem tūkstošiem gadu, šī valsts pārtrauca savu eksistenci. Taču tās iemītnieki nepazuda bez pēdām. Viņi devās dzīvot uz citām vietām. Tartariju dibināja cilvēki, kurus mēs nosaucām par katarusiem. Daudzi katarusu pēcteči, izceļotāji no Tartarijas, devās no Sibīrijas pāri Urāliem – uz teritoriju, kuru tagad sauc par Krievijas Eiropas daļu…
Pienācis laiks pavēstīt jums apbrīnojamu stāstu par kādu apmetni, kuru katarusu pēcteči nodibināja upes, tagad sauktas par Vjatku, krastā. No Sibīrijas (no Tartarijas) atnākušie cilvēki pagājušajos laikos nosaucu to par Ladu. Bet pati apmetne tika nosaukta par LADUGU.
Vairāk nekā 80 dienas bija vajadzīgs sibīriešiem, lai nonāktu līdz Ladas upei (tā tajos laikos saucās Vjatka – S.K. piez.), līdz vajadzīgajai vietai. Pārceļotāju vienību, kura sastāvēja no septiņiem tūkstošiem cilvēku, vadīja vecāko padome. Taču kādu laiku pat vecākie nezināja, kurp dodas un kāpēc tieši šī vieta ir izvēlēta nākošajai apmetnei. To zināja tikai viens cilvēks – Dzimtas galva.
Tajā dienā, kad bija nonākuši vietā, vecākais Velingors, jasnogoru Dzimtas galva, uzsita ar zizli pa zemi un teica:
– Te mūsu dzimta dzīvos un attīstīsies! Te ir mūsu apmetne!
Un tad daudzi cilvēki sāka kurnēt: nu, kādēļ tieši te? Nav pati ērtākā vieta dzīvei! Apkārt – mežs, nav brīvas vietas. Pirms uzcels mājas, nāksies nogāzt daudz koku, attīrīt vietu dzimtas apmetnei!
Un tad Velingors lika visiem iekārtoties atpūtai, apsolot, ka rīt visu cilvēkiem izskaidros. Kad no rīta cilvēki pamodās, tad konstatēja, ka Velingora, viņu Dzimtas galvas, nav pie viņiem. Saule jau bija pacēlusies zenītā, pēc tam sāka sliekties uz rietumiem, bet Velingora kā nav, tā nav. Radās viegls nemiers. Nolēma aprīkot vienības, lai apsekotu visu apvidu apgabalā, apskatītu katru krūmu, katru graviņu. Taču meklēšana izrādījās nevajadzīga. Saule vēl sūtīja maigus vakara starus, kad pēkšņi parādījās Velingors un lika visiem vecākajiem sapulcēties uz Padomi. Vecāko Padomi noturēja nelielā klajumā, kuru blīvi aplenca veģetācija. Tajā padomē piedalījās 32 jasnogoru Dzimtas vecākie. Un, lūk, tikai tad Velingors atklāja viņiem savu noslēpumu.
– Dārgie radinieki! Pirms došanās ceļā Jasnogors Lielais, mūsu Dzimtas Gars-Aizbildnis, ieradās pie manis un ilgi skaidroja, kā tikt līdz šai vietai. Es iegaumēju katru pazīmi, katru norādītāju, kuru Jasnogors man sauca un zīmēja manā apziņā. Tad pat viņš atklāja man arī mūsu nākotnes apmetnes noslēpumu. Cilvēkiem ir taisnība: šī nav pati labākā vieta uz zemes. Taču te ir svarīgs ne tikai tas, kas uz virsmas, bet arī tas, kas zem zemes!
Pēc šiem vārdiem Velingors ieturēja pauzi. Neviens netraucēja viņa klusēšanu. Pēc tam Dzimtas galva turpināja savu runu:
– Te, zem zemes, ir apslēpta Glabātava. To uzcēluši senie cilvēki, kuri dzīvoja pirms daudziem tūkstošiem gadu. Tie cilvēki saucās LEMŪREJI, svēti godāja garīgos baušļus un prasmīgi pārvaldīja priesteru meistarību. Jansnogors Lielais, mūsu Gars-Aizbildnis, pavēstīja man, ka mūsu vidū ir tās Dvēseles, kuras ir bijušas iemiesotas Lemūreju ķermeņos. Tas ir, tie, kas cēla šo glabātavu senatnē, atkal iemiesojušies cilvēku ķermeņos, ir šeit atgriezušies. Mums ir jāizpilda svarīga misija, tās dēļ jūs, vecākie, esat šajā pasaulē un šajā laikā iemiesojušies. Misija ir svarīga ne tikai mūsu dzimtai, bet arī visai pasaulei. Mums pateiksies visa zeme, visas upes, jūras, kalni un meži, ja precīzi izpildīsim paredzēto.
Priesteru sejās – ne mazākās pārsteiguma ēnas. Visi viņi ir Priesteri, izgājuši speciālu sagatavošanos vienā no sakrālajiem Tartarijas Tempļiem. Klausās uzmanīgi, saprotot, ka tagad uzzina ko svarīgu – to, kas noteiks viņu dzīvi uz daudziem gadiem.
– Zem mums ir ne vienkārši glabātava. Kaut kas neparasts! To varētu nosaukt par veselu pazemes pilsētu. Jasnogors rādīja man būves, līdzīgas ēkām. Taču tās nav dzīvojamās mājas. Kaut kas pavisam cits! Katra būve ir īpaša, nav līdzīga citām!
– Tur dzīvo cilvēki, mitinās kaut kādas būtnes? – uzdeva jautājumu jaunākais no vecākajiem, priesteris vārdā Jarijgors.
– Jā! Tur mitinās cilvēki. Taču viņi nav tādi kā mēs. Viņi nepieder mūsu pasaulei. Pavisam citādi.
– Tad kas tā ir par glabātavu? Kas par pilsētu?
– Tā ir neparasta pilsēta un neparasta glabātava. Tā ir… TEMPĻU PILSĒTA! Zem mums ir vesela pilsēta, kura sastāv no Tempļiem! Katrai apakšzemes pilsētas būvei – īpašam Templim – ir savs speciāls uzdevums.
– Un kāds tad ir šis uzdevums? – Jarijgors turpināja uzdot jautājumus.
– Tas man līdz zināmam laikam nav zināms! Zinu tikai – tieši šeit ir jāuzceļ apmetne. Tur, kur ir smiltis. Blakus smilšainajam apvidum ir augstiene, uz tās guļ akmens, līdzīgs vārtiem. Tā iekšienē ir ovāls caurums. Tas nav parasts akmens, bet maģisks. Tie ir vārti no citas pasaules. Mums tos vajag atvērt, izpildīt speciālu kalpošanu, bet pēc tam – gaidīt viesus no Tempļu Pilsētas.
– Veligor, tu atradi to vietu?
– Jā, rīt es jūs uz turieni aizvedīšu. Tagad galvenais ir nomierināt cilvēkus, izskaidrot viņiem, ka ir atnākuši šurp lielas lietas dēļ. Šeit dzīvosim Augstu Garu aizbildniecībā. Un, ja uzdevumu pildīsim, mūs visā pavadīs veiksme.
Nākošajā dienā Velingors atveda vecākos uz smilšaino vietu. Tai blakus slējās vairāk nekā 20 metru augsts paugurs. Paugura ziemeļrietumu pusē bija līdzena vieta, te arī stāvēja apslēptais akmens lodes formā, diametrā vairāk par trīs metriem. Lodes iekšienē – ieeja, caur kuru cilvēks varēja iziet.
Jarijgors jau gribēja pieiet pie akmens, bet Velingors apturēja viņu.
– Nesteidzies! Akmenim ir neparasts spēks. Vari kaitēt savai veselībai! Lai tam tuvotos, sākumā vajag veikt sagatavošanos.
Nākošās trīs dienas tika nolemts veltīt pagaidu mājokļa uzbūvēšanai, vasaras nometnes ierīkošanai. Līdz ziemas sākumam stāvēja priekšā uzbūvēt dzīvojamās mājas, kuras varētu paslēpt no ziemas lietiem. Sniegs toreiz tagadējās centrālās Krievijas teritorijās gandrīz nekrita. Klimats bija daudz siltāks par tagadējo. Taču tomēr ziema bija ievērojami aukstāka par vasaru, un bija daudz nokrišņu lietus veidā.
Divas dienas pārceļotāji no Sibīrijas cēla pagaidu mitekli. Kokus necirta, jasnogori, katarusu pēcteči, ļoti saudzīgi izturējās pret dabu. Augus godāja, pieņemot viņus kā līdzīgus. Cēla teltis no sausa, jau krituša koka. Izmantoja arī to, ko bija atnesuši sev līdzi no Tartarijas: palīgierīces pārgājienu “telšu” celšanai. Taču trešajā dienā ar celtniecības darbiem nodarboties nenācās. Notika tas, kas izmainīja notikumu gaitu. No rīta augstienē, kur atradās maģiskais akmens, bija ieraugāmas svešinieku figūras. Viņas stāvēja, uzmanīgi vērojot katarusus. Velingors saskaitīja deviņus cilvēkus. Nolēma sūtīt trīs vecākos pārrunām. Vecākie pēc kāda laika devās uz augstienes pusi. Taču atnācēji nesāka gaidīt, kad vecākie pienāks pie viņiem. It kā izplēnēja gaisā. Sūtņi atgriezās tukšām rokām. Mazliet vēlāk speciāla vienība izlūkoja visu apkārtni. Nekādas pēdas atrastas netika. It kā nesauktie viesi nestaigātu pa zemi – bet pa gaisu lidotu. Bet varbūt tie nemaz nebija cilvēki, bet… neķermeniski gari? Burvju rēgi?
Vakarā vecāko padomē tika izteikti minējumi. Kas tie bija par viesiem? Aborigēni, vietējie iedzīvotāji? Jeb varbūt pazemes Tempļu Pilsētas iemītnieki jau ir izgājuši caur maģisko akmeni-portālu? Taču kāpēc tad netika atrastas nekādas pēdas?
Bet nākošajā dienā notika vēl viens brīnumains notikums. No rīta, tikko kā modušies, pārceļotāji ieraudzīja: viņu nometni ir pārklājusi rozā migla. Gaiss ne tikai ir izmainījis krāsu, kļuvis rozā, bet ir arī sabiezējis. Liekas, to var paņemt rokā un pataustīt. Visi cilvēki neizsakāmi izbrīnījās, bet daži – pat izbijās. Ko gaidīt no šīs rozā miglas? No kurienes tā? Nelaba zīme? Nezināmu būtņu maģija? Tika izteikti dažādi pieņēmumi…
Jasnogori pat bez savu priesteru-vecāko komandas pasteidzās atstāt nometni. Kad izgāja no miglas zonas, uzrāpās augstienē, ieraudzīja, ka rozā migla patiešām ir ietinusi visu nometni. Un uzreiz – daudzi iekliedzās no pārsteiguma. Taču pārsteiguma saucienu jau bija izsaukusi ne pati rozā migla, bet tas, kādu formu tā bija pieņēmusi! Virs nometnes bija izveidojies vesels kupols – līdzīgs tiem, ar kādiem vainago tempļu celtņu virsotnes. Milzīgs kupols! Rozā kupola virsotnē mirdzēja balta sfēra. Tās mirdzums pilnīgi hipnotizēja! Cilvēki ilgi nespēja atraut acis no šī brīnuma! Pakāpeniski sfēra palielinājās pēc izmēriem. Bet pēc tam – sāka mainīt formu! Izstiepās un sāka atgādināt zieda pumpuru. Pēc tam šis pumpurs sadalījās atsevišķās lapiņās. Bet no tā centra debesīs aiztraucās… pati īstākā varavīksne, zaigojot visās krāsās!
Tai pašā brīdī, kad parādījās varavīksne, Velingoram, Dzimtas galvai, izlikās, ka kāds nezināmais stāv viņam aiz muguras. Atskatījās – tā arī ir. Lūk, viņš – svešinieks! Divas galvas tiesas garāks par Velingoru. Bez matiem, galva – gandrīz apaļa. Acis – diviem viļņiem līdzīgas. Deguns taisns, garš. Bet lūpas – izstieptas smaidā. Un kaut ko čukst. Ieklausījās Velingors un dzird:
– Nu, sveiks… Sveiks, Eihenol! Lūk, tad arī beidzot satikāmies.
Velingors gribēja uzsaukt cilvēkiem, kas stāvēja blakus, skaļi teikt:
“Skatieties, mums ir viesis!” Taču savas lūpas pavērt nevarēja. Vēl vairāk, vecākais saprata, ka neviens no blakus stāvošajiem neredz svešinieku! Tātad viņš ir ieradies tikai pie viņa, Velingora. Par cik lūpas nekustējās, apzinājās, ka var sazināties tikai domās. Un atjautāja:
– Draugs, kuru par Eihenolu nosauci? Esmu Velingors, šīs Dzimtas galva. Mēs atnācām no Tartoarijas. Šeit tagad ir lemts dzīvot.
Augstais viesis pielika pirkstu pie lūpām:
– Kuš! Netērē laiku sarunām, Eihenol! Seko man!
Svešinieks pagriezās un devās pie maģiskā akmens. Gluži kā apburts Velingors sekoja. Noslēpumainais viesis piegāja pie akmens un devās tam cauri kā caur vārtiem. No vienas puses iegāja, no otras neiznāca. “Portāls strādā!” – saprata Velingors un daudz nedomādams devās uz maģiskā akmens centru. Pēkšņi sajuta, it kā būtu nonācis gļotainā masā. Gluži kā ar medu visu aplējuši! Nācās pat pielikt pūles, lai izsprauktos cauri blīvajai videi. Dažas sekundes acis neko neredzēja. Varbūt tāpēc, ka te bija absolūta tumsa. Bet varbūt tāpēc, ka pats Velingors neviļus aizvēra acis. Bet pēc dažām sekundēm atkal piedzima gaisma. Taču tā vairs nebija gaisma no pasaules, no kuras bija ieradies priesteris. Acis glāstīja liegāka, siltāka, maigāka gaisma. Kāda balss apziņas iekšienē pačukstēja: “Paskaties uz debesīm!” Velingors paskatījās un saprata: šajā pasaulē nav saules. Gaisma šeit VIENKĀRŠI DZĪVOJA. Tā nāca NO VISURIENES.
Tieši sev priekšā vecākais ieraudzīja taciņu, gluži kā no akmeņiem izliktu. Taču, ja tie arī bija akmeņi, tad – dārgakmeņi. Tie zaigoja smaragdzaļā krāsā, te spīdēja spožāk, te savu gaismu pieklusināja. Un te pēkšņi zvaigznītes no tiem akmeņiem parādījās un izzuda gaisā – līdzīgi karstā gaisā iztvaikojošiem ūdens pilieniem. Velingors spēra vienu soli, bet otru arī vairs nevajadzēja. “Taciņa” kā eskalators sāka nest viņu uz priekšu. Priesteris pat nepaspēja paraudzīties apkārt. Viņa skatiens bija vērsts uz priekšu. Bet kas tur priekšā ir? Neparastas formas vārti – gluži kā divas spirāles, kuras izliekušās, tūlīt, tūlīt satiksies. No iekšienes līst brīnumaina maģiska, ķiršu krāsas gaisma. Un smarža tāda – it kā visi ziedi un krūmāji būtu uzziedējuši uzreiz, vienlaicīgi. Velingors ar pilnu krūti ieelpoja šo gaisu, un no satraukuma gandrīz sirds apstājās. Ļoti pazīstams priesterim likās tāds gaiss. Līdz sāpēm pazīstams! Pūlas atcerēties – nevar! Saprot: tā ir pagājušo dzīvju atmiņa, kura klauvē pie viņa sirds durvīm. Sirds čukst uzvednes, bet atmiņa vēl nav gatava uzzīmēt pagātnes ainas, tēlus. Kaut kas traucē! It kā siena būtu uzcelta starp pagātni un tagadni!
Un, lūk, Velingors ir būves iekšienē. Saprata: svētā vieta, kur ieradies, ir TEMPLIS. Skaidri neko neredz. Apkārtējā telpa spīguļo, zaigo krāsās. Krāsas pārtek cita citā. Pamazām telpa nomierinājās. Un, lūk, tikai tad priesteris ieraudzīja tā seju, kurš viņu nosauca par Eihenolu. Blakus viņam – stāvēja citi. Pavisam saskaitīja deviņus cilvēkus.
– Kas jūs esat? – domās pajautāja viņiem.
– Mūs zini no iepriekšējiem iemiesojumiem. Ar mums šos tempļus šeit, zem zemes, būvēji. Ar mums šo pilsētu cēli. Tagad atnāci izpildīt paredzēto. Īstenot to, ko svinīgi apsolīji.
– Tas tā ir? Neko neatceros…
– Tavs Garīgais Vadītājs, Jasnogors Lielais, apstiprināts to, kas būs mūsu teikts. Visu, ko pienākas izdarīt, uzzināsi savā laikā. Galvenais – tagad jums stipru apmetni uzcelt, lai šeit ilgi dzīvotu. Taču tas nav vienīgais jūsu uzdevums. Ne vienkārši laiki iestājas virszemē, ne viegli laiki, smagi. Turp ir atnākušas dvēseles no smagām telpām, ar smagu nastu. Daudz agresijas. Jums nebūs viegli, Eihenol, nebūs viegli. Jūs neesat karavīri, jūs esat priesteri. Kā pretosieties tiem, kas ar ieročiem pie jums atnāks? Un atnāks drīz. Nav vairs jums to prasmju, kas katarusiem bija. Un katarusu pašu ar jums vairs nav. Jūs, viņu pēcteči, jau esat citādi. Pavisam citādi… Jums stāv priekšā ne vieglu uzdevumu sākumā atrisināt. Sarežģītu uzdevumu. Klausies un iegaumē…
* * *
Pa to laiku virszemē rozā migla bija izklīdusi – it kā tās nebūtu bijis. Te radinieki pamanīja, ka viņu vecākais, Velingors, guļ zemē, rokas izstiepis. Metās pie viņa, paklausījās: sirds pukst, dzīvs! Taču neatjēdzas. It kā būtu nemaņā kritis. Pacēla uz rokām, aiznesa uz telti. Viens no vecāko priesteriem vārdā Nekomirs, par savām dziednieciskajām spējām izdaudzināts, apskatīja Velingoru un izbrīnījās. Vienmērīgi elpo, ķermenis nav karsts – nav slims, it kā guļ. Bet arī miegs tas taču nav – uzmodināt neizdodas! Ne citādi – dvēsele atstājusi ķermeni? Vai tiešām tā?
Noskaņojums visiem – ne pats labākais. Notiek nesaprotami brīnumi, ko stāv priekšā veikt, nav zināms. Bet te – ar Dzimtas galvu notiek nesaprotamas lietas. Nav vienkārši sākt dzīvot jaunajā vietā. Ak, nav vienkārši…
Taču darbi pagaidu nometnes celšanā turpinājās: vajag iekārtoties! Cēla slieteņus, teltis. Bet pret vakaru uz pakalna, kur atrodas maģiskais akmens, atkal parādījās noslēpumaino svešinieku figūras. Daži viņus ieraudzīja. Sāka norādīt uz viņiem citiem. Un, lūk, jau gandrīz visu radinieku skatieni ir piekalti pakalna virsotnei. Kas viņi ir – šie noslēpumainie atnācēji? Pazemes pasaules iemītnieki? Vai nes labu vai ļaunu?
Pēkšņi blakus svešiniekiem izveidojās neliels, tikko pamanāms mākonis un aizlidoja uz katarusu pusi. Viņu starpā viegls uztraukums sākās, kas tas? Mākonis virzījās tieši uz to telti, kur gulēja Velingors. Aizlidoja līdz teltij un… izzuda. Tai pat mirklī Dzimtas galva atvēra acis. Sāka smagi elpot. Ieraudzījis Nekomiru, sāka čukstēt:
– Steidzīgi sasauc Vecāko Padomi! Steidzīgi! Nekavējies ne sekundi!
Vecāko padomi sasauca ātri. Velingoram tika dots vārds:
– Dārgie radinieki! Pavēstīšu svarīgu vēsti! Tikko kā viesojos pazemes Tempļu Pilsētā. Tās Gari ielūdza mani. Viņi pavēstīja, ka mūsu dzimtai draud briesmas. No ziemeļiem pa upi laivās peld kareivīgi noskaņoti cilvēki. Tā ir vienība apmēram trīssimt cilvēku skaitā. Atradīs mūs – var uzbrukt. Bet jūs zināt – mūsu senči stingri jo stingri aizliedza mums karot. Neesam karavīri mēs – radītāji! Vajag kaut ko izdomāt. Izdarīt tā, lai kareivīgie cilvēki neatrastu mūs. Tas ir pirmais. Bet, lūk, ko vēl gribu jums pavēstīt. Mums stāv priekšā veikt speciālas svētas ceremonijas, lai portāls-akmens kalnā sāktu strādāt ar pilnu spēku. Un kad tas visu savu spēku atgriezīs – Gari no Apakšzemes Tempļu Pilsētas var nākt uz mūsu pasauli un dzīvot šeit – ķermeņos, kā mēs. Bet pagaidām viņi to izdarīt nevar. Gaida mūsu palīdzību! Tādu Portālu mēs varam radīt TIKAI KOPĀ AR VIŅIEM! Taču par to pastāstīšu savā laikā sīkāk. Bet pagaidām – domājiet, kā no cilvēkiem-karotājiem norobežosimies. Jo mēs taču esam blakus upei. Sajutīs mūs – būs nelaime!
Te vārdu lūdz pats jaunākais no vecākajiem – priesteris vārda Adegors.
– Jā, senči mācīja mūs nevis karot, bet radīt, – viņš teica. – Bet jūs zināt: paši viņi bija meistari dzīvot tā, lai nekādās pretošanās nepiedalītos. Daudzas mākslas viņi mums iemācīja. To starpā – mākslu dzīvot mierā ar agresoriem. Taču tagad mums nav laika iesaistīties pārrunās, pie tam mēs paši atnācām uz svešu, neizpētītu zemi. Ir man plāns, kā izdarīt tā, lai agresori noteikti aizpeldētu garām. Šim nolūkam lūdzu piešķirt man divas labākās laivas ar burām…
Vecāko padome pieņēma Adegora priekšlikumu. Nākošajā dienā viņš paņēma divas labākās laivas zem burām un labākos airētājus. Šīs laivas katarusu pēcteči nogādāja sev līdzi tieši no Tartoarijas. Tajās cēlās pāri upēm, pārpeldēja ezerus, kad bija ilgajā ceļā no Sibīrijas sirds. Šajās laivās Adegors ar saviem biedriem aizpeldēja pa upi – pretim tai pašai vienībai. Virzījās uz priekšu lēni. Pa krastu nosūtīja izlūkus, kuriem ar speciālu signālu bija jābrīdina par agresoru tuvošanos. Ar svešinieku vienību satikās ceļa otrajā dienā. Izlūki deva norunāto signālu: iedziedājās taigas putnu balsī. Adegors uzreiz apgrieza laivas. Viņa plāns bija vienkāršs: parādīties karavīriem acīs un uzreiz sākt glābties bēgot. Vajājot Adegora laivas, pakaļdzīšanās azartā karavīri ātri aizpeldēs garām viņu Dzimtas nometnei.
Tā arī iznāca! Agresori, ieraugot svešiniekus, izkliedza kareivīgus saucienus un sāka dzīties pakaļ. Taču, atšķirībā no katarusu pēctečiem, vajātājiem nebija buru. Viņi kuģoja ar airiem. Bet laivās, kuras komandēja Adegors, bez airiem bija buras. Sibīrieši te ar nodomu samazināja ātrumu, rādot ienaidniekam savas muguras, te palielināja to, attālinoties. Tā turpinājās divas dienas. Kad sekmīgi aizpeldēja garām nometnei, Adegors sāka domāt – ko darīt tālāk. Izsēsties krastā nevarēja – cilvēki-karavīri uz sauszemes viņus var ātri panākt. Vajadzēja pielietot viltību – paslēpties kādā attekā, noslēpjoties aiz zariem, bet pēc tam atgriezties nometnē. Nācās nopeldēt vēl pusi dienas, lai beidzot atrastu tādu pieteku.
Noslēpās krūmos. Sāka gaidīt, kad karotāji aizpeldēs garām. Caur lapām novēroja upes galveno atzaru. Un, lūk, redz: peld laivas ar cilvēkiem-karavīriem. Un tik tuvu, ka var viņus uzmanīgi aplūkot. Spēcīgi ķermeņi, stipras rokas. Sejas iedegušas. Bronzas krāsas āda. Acis ovālas un ne tik lielas, kā katarusu pēctečiem. Mati gari, cirtaini. Ģērbti apģērbos no dzīvnieku ādām – šķiet, par audumiem priekšstata nav. Ieroči – loki un šķēpi. Vairogi – arī no dzīvnieku ādas. Katrā laivā saskaitīja pa 21 cilvēkam. Pa desmit airētājiem pie katra bora. Plus komandieris pakaļgalā. Pavisam piecpadsmit laivu aizpeldēja garām.
Adegors un viņa biedri atviegloti nopūtās: liekas, ka viss! Uzdevums ir sekmīgi izpildīts! Var atgriezties mājās!
Taču tai pat mirklī notika neparedzētais. Kāds piezagās no aizmugures. Mirklis! Kaut kas uzkrita uz katarusu pēcteču galvām. Kas tas? Kaut kāds tīkls! Vienā mirklī Adegors un viņa draugi izrādījās sapīti šajos tīklos. Krastā – cilvēki. Nav līdzīgi tiem karavīriem, kuri aizpeldēja garām. Pēc skata – pavisam citādi. Ķermeņi ne tik spēcīgi. Ādas krāsa balta. Apģērbs citāds. Peldus piepeldēja pie laivas un pievilka to pie krasta…
* * *
Piecas dienas Adegoru un viņa draugus gaidīja nometnē. Sestajā dienā sākās meklējumi. Nosūtīja vienības uz augšu un uz leju pa upi. Taču nevienu neatrada. Bēdas skāra katarusu pēcteču sirdis.
Velingors nolēma sazināties ar viņu Dzimtas Garīgo Vadītāju – Jasnogoru Lielo. Aizgāja uz mežu, atrada avotu, iekārtojās pie tā. Aizvēra acis. Domās piesauca Jasnogoru. Un tūlīt pat ar Garīgo dzirdi izdzirdēja:
– Neskumsti, Velingor. Dzīvi ir Adegors un viņa biedri. Kaut arī viņi nav brīvībā… Paliec mierīgs! Izpildi to, ko lūdz Tempļu Pilsētas Gari! Tad arī jūsu radinieki atradīsies.
Atgriezās Velingors nometnē, izstāstīja cilvēkiem par savu sazināšanos ar Jasnogoru Lielo. Tad cilvēki atžirga garā. Sāka vaicāt, ko tieši viņiem stāv priekšā izdarīt. Dzimtas galva pastāstīja to, ka stāv priekšā uzcelt Portālu, kuram izejot cauri, Tempļu Pilsētas Gari spēs iemantot ķermeņus un nākt uz šo pasauli. Kad atnāks šurp, spēs sniegt palīdzību Dzimtai.
Sāka cilvēki jautāt, ko tieši stāv priekšā izdarīt. Un tad Velingors pavēstīja par to svēto ceremoniju, par kuru viņam izstāstīja Pazemes Pilsētas Gari.
Svētajā ceremonijā bija jāpiedalās 999 cilvēkiem. Stāvēja priekšā uz planētas virsmas uzbūvēt īpašas figūras un pēc tam enerģētiski apvienot vienotā.
Vispirms uz zemes tika iezīmēta septiņstaru zvaigzne, kuru tagad sauc par elfu zvaigzni. Pa šiem zvaigznes stariem, aplī, nostājās septiņi cilvēki. Katra stara virsotnē arī radīja septiņstaru zvaigzni, tikai trīs reizes mazāku. Tās virsotnēs nostājās citi ceremonijas dalībnieki. Pēc tam tika veidoti vēl trīs apļi, kuru gāja caur mazo septiņstaru zvaigžņu virsotnēm. Katrā aplī – pa 21 cilvēkam. Apkārt trīs apļiem tika uzbūvēts viens, ārējais, no 18 cilvēkiem. Tādejādi iznāca figūra, kuras uzbūvēšanā bija iesaistīti 88 cilvēki (1. zīm.).
Pavisam uzbūvēja 11 tādu figūru. Ar tām ielenca pakalnu, uz kura atradās portāls. Pavisam tādejādi apkārt pakalnam nostājās 968 cilvēki.
Uz paša pakalna apkārt portālam izveidoja vēl četras mazas septiņstaru zvaigznes, iekļautas aplī. To virsotnēs nostājās Dzimtas vecākie – vēl 28 cilvēki. Atlikušie trīs nostājās blakus portālam. Pats Velingors nostājās ar seju pret to, bet divi vecākie – sānos (2. zīm.).
Pēc tam vecākie, kuri atradās uz pakalna, sāka lasīt svētu lūgšanu senā valodā… Ceremonija sākās, tikko saule sasniedza zenītu. Bet beidzās, kad saules disks paslēpās aiz horizonta. Katarusu pēcteči, izpildījuši seno svēto ceremoniju, izjuta garīgu pacēlumu. Viņi juta, ka caur viņu ķermeņiem plūda burvīga, patīkama enerģija. Prieks atdzima viņu sirdīs. Parādījās pārliecība, ka atrisinās visus uzdevumus, kuri stāv viņiem priekšā.
Pēc ceremonijas beigšanās visi jautāja Velingoram:
– Vai tā visu izdarījām? Vai izdevās ceremonija?
Uz ko Dzimtas galva atbildēja:
– RĪTS PARĀDĪS!
No rīta katarusu pēcteči ieraudzīja trīs cilvēkus, kuri stāvēja uz kalna blakus akmenim-portālam. Šoreiz figūras neizzuda. Tikko kā Velingors devās viņiem pretī, cilvēki, kuri stāvēja uz kalna, sāka kāpt lejā.
Brīnuma gaidas dzīvoja katarusu pēcteču sirdīs…
Viesi no kalna nokāpa un tuvojās jasnogoriem. Tērpti garos tērpos ar krokām. Tas, kurš bija garāks, centrā, – gaišzilā tērpā. Pa kreisi no viņa – dzeltenā, pa labi – violetā. Tievie vidukļi savilkti ar jostām. Krūtis rotā septiņstaru rubīna zvaigznes, iekārtas sārtās krellēs.
Viesu sejas pagarinātas, ar ovāliem zodiem. Mati gari, cirtaini. Visi svešinieki bez ūsām, atšķirībā no katarusu pēctečiem, kuriem bija uzaudzētas gan bārda, gan ūsas. Acis – līdzīgas horizontāli izstieptām ūdens lāsēm. Zīlītes – tīrs perlamutrs.
Pretim devās visi vecākie ar Velingoru priekšgalā. Drīz nostājās vieni otriem pretī. Viesi līdz jostas vietai paklanījās. Pielika rokas sirdij, pēc tam pastiepa tās pretim nometnes saimniekiem – tā izsakot savu miermīlību un sveicienu. Dzimtas galva un vecākie arī paklanījās. Sveicināja pretī svešiniekus.
Pēc tam sāka runāt viens no atnākušajiem – tas, kurš stāvēja centrā.
– Sveicināti, brašie katarusu pēcteči! Mēs priecājamies redzēt Tartoarijas varoņus šeit, uz šīs zemes. No šī brīža tā ir jūsu Zeme. Jums te saknes laist, jaunu dzīvi būvēt. Es esmu Ljubomirs, bet tie ir mani brāļi – Eigenors un Senhoteps. Mēs esam Tempļu Pilsētas vecākie. Šī pilsēta atrodas planētas iekšējā pasaulē. Un barojas tā ne no Saules debesīs spīdošās, bet no iekšējās pasaules Gaismas. Mūsu pasaule ir pašspīdoša. Citi likumi tajā darbojas – ne tādi kā jūsu. Un ķermeņi mums tur ir pavisam citādi. Uz šo pasauli mēs atnācām ar citiem ķermeņiem, kurus iemantot jūs mums palīdzējāt. Lai atnāktu šurp, uz jūsu pasauli, mums bija nepieciešams iziet caur īpašu portālu un pārdzīvot izmaiņas. Mēs – no savas puses, jūs – no savas puses, radījām šo brīnumaino portālu. Tagad tas ļauj mums viesoties jūsu pasaulē. Par to jums – sirsnīga pateicība, mūsu dārgie brāļi!
Atbildes runu teica Velingors:
– Sveicināti, Ljubomir, Eigenor un Senhotep! Mēs priecājamies par viesiem! Sirds patiesi priecājas par tiem, kuri atnākuši no Tempļu Pilsētas. Zinām: jūs esat mūsu garīgie radinieki, ļaunu mums nevēlat, tikai labu. Jasnogors Lielais, mūsu jasnogoru Dzimtas aizbildnis, pavēstīja man, ka mums stāv priekšā kopīgi svarīgas lietas izdarīt. Lika jūs klausīties un kopā radīt. Tātad jūs esat tie, par ko teica Jasnogors?
Atbildēja Ljubomirs:
– Jā, mēs arī esam, ar ko jūsu tikšanās paredzēta. Ir laiks mums aplī sasēsties un pārrunāt svarīgas lietas.
Viesi un jasnogoru Dzimtas vecākie devās uz speciāli sagatavotu klajumu. Par sēdekļiem zāle kalpoja. Par zāles sienām – meža koki un krūmi. Griesti – zilā debess, kurā jau skaidrā saulīte parādījās.
Centrā nosēdās viesi un Velingors ar pieciem Iekšējās Padomes vecākajiem. Pārējie veidoja trīs apļus. Kādu laiku klusēja. Klausījās meža putnu dziedāšanā un kukaiņu jautrajā sisināšanā. Klusēšanu pārtrauca Ljubomirs.
– Jūs jau zināt, ka Jasnogors Lielais jūs ne nejauši šurp atveda. Uz šīs zemes būt lielai valstij, dižai zemei. Un jūs, jasnogori, esat vieni no tiem, kam paredzēts nākotni radīt. Taču arī mēs šeit ne vienkārši kā viesi esam. Mūsu misija – nodot šai pasaulei, šai zemei, cilvēkiem, – to, ko glabājam no seniem laikiem. Jums jau ir zināms, ka uz šo pasauli nāk dažādas Dvēseles. Gan tās, kuras pazīst Gaismu, gan tās, kuras vēl redz caur piemiegtām acīm. Ne tik drīz tās acis atvērsies, ne tik ātri viņu dvēseles uz Gaismu pastiepsies. Ne uzreiz labais iekļūs viņu Sirdīs. Taču tas, kas priekš mums ir mūžīgs laikmets, priekš Dieva-Radītāja – tikai mirklis. Galvenais, ka visas Dvēseles Gaismu ieraudzīs, un katra cilvēka sirdī labais gūs virsroku. Tas mums ir zināms no sākumu sākuma, un šis sākums ir Vienotais Mīlestības Avots, no kura dzimst viss un visi. Ar ko sāksim mūsu kopējo lietu? Vispirms jums zināt pienākas: tas, ko dēvējat par pazemes Tempļu Pilsētu, ir daļa no dzīves radīšanas uz šīs zemes Lielā Plāna. Katrs mūsu burvīgās pilsētas Templis – tā ir atsevišķa nākotnes dzīves joma. Ir Mūzikas Templis, ir dažādu amatu Tempļi. Ir Templis, kurā glabājas sabiedriskā ierīkojuma programmas… Tempļu ir daudz – daudz ir arī programmu šīs pasaules evolūcijai. Mums ir jāieskicē kopīgais plāns. Mēs jums sīki izstāstīsim, kā sāksim programmas no mūsu pasaules, iekšējās, uz jūsu pasauli, ārējo pasauli, nest. Tam ne mazums laika veltīsim. Bet vispirms – atļaujiet sniegt jums palīdzību, izglābt no gūsta jūsu radinieku Adegoru un viņa biedrus.
– Un priekš tā jums ir plāns? – Pasmaidīja Nekomirs, viens no jasnogoru vecākajiem.
– Ir! Ar smaidu uz smaidu atbildēja viens no viesiem – Senhoteps. Ar tevi kopā šo plānu arī izpildīsim.
…Tai pat dienā sākās Adegora grupas glābšanas operācija.
* * *
Adegors un viņa uzticamie biedri patiešām atradās gūstā. Jasnogorus atbrīvoja no tīkla, kurā noķēra gluži kā savvaļas dzīvniekus. Taču no tīkla atbrīvoja, bet rokas un kājas valgos sasēja. Un ievietoja aukstā alā. Pie ieejas nolika divus apsargus, apbruņotus ar lokiem un šķēpiem. Ala bija absolūti tumša. Gūstekņi cits citu neredzēja. Sarunājās savā starpā čukstus. Cerēja uz glābiņu, tāpēc ka saprata: radinieki viņus meklēs.
– Nešaubieties! Mūs noteikti atradīs! Jasnogors Lielais palīdzēs! Ceļu vecākajiem norādīs, kur mūs meklēt, – mierināja biedrus Adegors.
Pa to laiku cilvēku, kuri sagūstīja katarusu pēctečus, Dzimtas galva noturēja padomi ar saviem vecākajiem. Minēja: kas ir šie atnācēji? Jau vairāk kā simts vasaru un ziemu viņu dzimta dzīvoja šeit, šajās vietās, nezinot tuvumā citas dzimtas un cilvēkus. Un, lūk – jaunums pēc jaunuma. Sākumā uz upes parādījās bronzādainie, kareivīgi noskaņoti. Bet tagad – lūk, šie garie. Sejā un ādā gūstekņi līdzīgi viņu dzimtai – Lāču dzimtai. Tikai, lūk, acis ir kaut kādā dīvainā formā. Lāča dzimtas cilvēkiem acis ir pusapaļas, ne visai lielas. Bet atnācējiem – acis ir gandrīz apaļas, lielas. Āda tāda paša gaiša. Un rokas nav tik muskuļotas kā viņiem, cilvēkiem-Lāčiem… Redzams, ka atnākuši no tāliem novadiem. Kādēļ? Kādas domas ir viņu galvās? Grib miermīlīgi dzīvot? Jeb iznīcināt viņus, cilvēkus-Lāčus, lai ieņemtu teritoriju?
Ko tagad darīt ar šiem gūstekņiem? Uz jautājumiem viņi atbildēt nevar. Cilvēku-Lāču valoda viņiem nav saprotama. Runā savā starpā – kā dziesmu dzied. Gari, stiepti. Bet Cilvēku-Lāču runa ir īsa, aprauta. Viņu runa ir cilvēku-mednieku, kuri pieraduši izpildīt priekšnieka komandas, runa. Medības ir kolektīva lieta! Gribi dabūt daudz medījuma – pildi stingru plānu!
Lāča dzimtas cilvēku ticība neļāva nogalināt cilvēku bez ieroča. Cilvēks varēja krist no cilvēka tikai godīgā cīņā. Ko tad iesākt ar gūstekņiem? Nogalināt viņus nedrīkst. Bet atstāt – arī nevar. Cilvēki-Lāči nekad nevienu nepieņēma savā dzimtā.
Lūk, kāpēc Artanass, Lāču dzimtas galva, sasauca savu vecāko, uzticamo palīgu padomi, lai pieņemtu lēmumu.
Padome vēl nebija beigusies, kad zem nojumes, kur sēdēja vecākie, ieskrēja mednieks-sargs un pavēstīja, ka viņu nometnes nomalē ir atnākuši pieci lāči un trīs ērmīgi cilvēki. Lāču Dzimtas cilvēki godāja lāčus. Tas, kurš ir atnācis ar lāci, tas ir jāgodā viņu radiniekiem. Lāču radinieks ir Lāču dzimtas cilvēku radinieks.
Artanass un viņa palīgi stipri izbrīnījās, bet to neizrādīja. Lika sargam atvest cilvēkus un lāčus.
Neatcerējās Artanass un viņa biedri, ka lāči staigātu kopā ar cilvēkiem. Vēl jo vairāk, nebija viņu atmiņā, ka cilvēki un lāči nāktu pie viņiem ciemos.
Katram gadījumam Artanass izziņoja dzimtas kopējo sapulci. Visi cilvēki-Lāči sapulcējās blakus svētajam akmens stabam, uz kura viņu senči bija attēlojuši lāci. Šī vieta kalpoja gan rituālām kalpošanām, gan kopējām sapulcēm.
Pēc dažām minūtēm atnāca trīs cilvēki un pieci lāči. Viesi izkārtojās rindā. Cilvēki paklanījās līdz jostas vietai. Māja ar galvām arī lāči.
Artanasa un viņa palīgu uzacis pārsteigumā salēcās uz augšu.
Pēc tam viens no lāčiem ierūcās. Bet pats garākais no cilvēkiem teica:
– Lācis sveic Lāču dzimtas cilvēkus. Viņš grib runāt ar jums!
Viesis runāja Lāču cilvēku valodā. Katrs vārds bija saprotams Artanasam un viņa radiniekiem.
Artanass piecēlās, piegāja pie lāča un paklanījās viņam. Pēc viņa paklanījās visi viņa radinieki.
– Artanass ir gatavs klausīties savu brāli-lāci! Lai runā!
Lācis atkal ierūcās. Viens no viesiem vērsās pie Artanasa:
– Man vārds ir Senhoteps. Atļausi, ak, dzimtas galva, pavēstīt to, ko saka brālis-lācis?
Lāču dzimtas galvas ziņkārība bija liela. Ātri atbildēja ar piekrišanu, pamāja ar galvu.
– Pavēsti!
– Brālis-lācis sveic cilvēkus-lāčus un pavēsta, ka viņš ir savas dzimtas galva. Viņu sauc Artins.
– Atbildi, ka Artanss, cilvēku-Lāču dzimtas galva, sveic savu brāli!
Senhoteps kaut ko pačukstēja lācim pie auss, tas atkal ierūcās.
– Artins saka, ka pie jums ir gūstā cilvēki, kuri ir dzimti jums pēc asinīm un gara. Viņi arī ir Lāču radinieki. Viņus vajag atlaist, citādi lāču dzimta nesāks radoties ar cilvēku-Lāču dzimtu.
Izdzirdējis šo vārdus, Artanass atkāpās dažus soļus atpakaļ. Apspriedās ar saviem palīgiem. Lāču dzimtas vadoņi manāmi sliecās uz to, lai izpildītu viesu lūgumu. Pēc tam Artanass atkal iznāca priekšā:
– Brāļa-lāča lūgums mums ir svēts. Mēs tūlīt pat atlaidīsim gūstekņus!
Lācis Artins atkal ierūcās. Senhoteps pārtulkoja.
– Artins liek atvest viņus šurp.
Drīz gūstekņi-jasnogori tika nogādāti klajumā, kur notika pārrunas. Kad Adegors un viņa biedri starp viesiem ieraudzīja savu radinieku, priesteri Nekomiru, acīs parādījās prieks. Viņi saprata, ka ir glābti.
Šajā brīdī lācis Artins ierūcās ļoti skaļi. Senhoteps pārtulkoja viņa rūkšanu:
– Brālis-lācis pateicas Lāču dzimtas galvai par gūstekņu atbrīvošanu un lūdz pateikt, ka viņam ir vēl viena svarīga vēsts. Vai Artanass atļaus to pavēstīt?
– Lai brālis-lācis runā.
Pēc Lāča kārtējās rūkšanas Senhoteps teica:
– Artinam ir zināms, ka jums ir slepena ala, uz kuras sienas attēlots lācis. Tas tā ir?
Te cilvēku-lāču dzimtas galva izbrīnījās vēl vairāk. Par to slepeno alu zināja tikai viņš un viņa uzticamie biedri. No kurienes tad par to ir zināms viesiem?
– Mans brālis-lācis zina to, kas nav zināms visiem… Jā, tas tā ir.
Lācis atkal kaut ko norūca, Šoreiz ļoti klusi.
– Ja Artanss pavadīs Artinu un mani uz alu, tad cilvēku-lāču dzimtas galva saņems svarīgo vēsti.
– Iesim trijatā?
– Jā.
Atstājot visus pārējos klajumā, Artanass, lācis Artins un Senhoteps devās uz slepeno alu.
Gāja neilgi. Ne vairāk par pusstundu bija nepieciešams, lai sasniegtu slepeno vietu – slepeno alu, kur Artanss un viņa palīgi-priesteri veica slepenus rituālus.
Pirms ieiešanas alā Artanass novilka apavus, pacēla galvu pret debesīm un noskaitīja kaut kādu lūgšanu. Šo lūgšanu aiz viņa atkārtoja Senhoteps. Lācis arī kaut ko klusi “noņurdēja”.
Pēc tam Lāču dzimtas galva iededza lāpu, piesūcinātu ar dzīvnieku taukiem, un iegāja alā. Senhoteps un Artins viņam sekoja.
Artanass iegāja alas dziļumā un ar lāpu apgaismoja sienu:
– Lūk, šis attēls!
Uz sienas patiešām bija attēlots lācis. Viņam uz krūtīm karājās amulets – rubīna sešstaru zvaigzne. Lāča muguru klāj skaists apmetnis. Uz apmetņa – sarežģīti raksti. Uz vienas no lāča ķepām – ass uzgalis. Lācis pacēlis šo ķepu un ar uzgali rāda kaut kur uz priekšu…
Artanass bija godbijīgi pamiris lāča attēla priekšā. Bet Senhoteps virzījās tālāk. Aizgājis gandrīz līdz alas galam, pasauca savu pavadoni:
– Brāli! Pienāc pie manis!
Artanass pienāca pie Senhotepa. Tas pielika roku pie sienas, un negaidīti sienas gabals pagriezās ap savu asi. Tūlīt pat klātesošo skatam atklājās cita aina: stāv apkampušies divi cilvēki.
Artanass attēlā ieraudzīja ļoti pazīstamu seju… Uzmanīgi aplūkoja… Nevar būt! Tas taču… Tas taču ir viņš pats! Bet blakus viņam – viens no gūstekņiem. Tas, kurš nosauca sevi par Adegoru. Artanass un Adegors attēlā stāv apkampušies gluži kā brāļi, smaida… Kā radies šis attēls? Kurš un kad ir paspējis iztaisīt attēlu?
– Artanas! Tas ir sens attēls! Tas, kurš zīmējis šo attēlu, sen ir aizgājis no jūsu pasaules uz kopīgo senču zemi.
– Senhotep! Bet… Kāpēc, kāpēc mēs esam tik līdzīgi? Tas – esmu es! Bet, lūk, tas – mūsu gūsteknis, Adegors. Es atpazinu viņu! Ja attēlu radīja senatnē, kā tas cilvēks varēja mani redzēt?
– Cilvēks redzēt nevarēja, Dievi varēja! Tie ir Dievi, kuri deva uzvedni tam cilvēkam uzzīmēt tādu attēlu.
– Dievi? Bet… kādēļ?
– Tādēļ, lai tu zinātu, Artanas: jūsu divām dzimtām stāv priekšā kļūt par Vienotu Dzimtu ar tiem cilvēkiem, kuri atnāca no Austrumiem, – ar jasnogoru Dzimtu. Jums un viņiem ir jākļūst par brālīgām Dzimtām, jādzīvo kopā, vienai jāpalīdz otrai. Tāds ir seno dievu pavēlējums, Artanas. Un pretoties šim pavēlējumam nozīmē iet pret dievu gribu, pierunāt nelaimi savai dzimtai. Bet Artanass taču nevēlas nelaimi savai dzimtai? Vai tā?
– Artanss vēlas savai dzimtai tikai laimi un veiksmi!
– Tad Artanasam ir ne tikai jāatbrīvo gūstekņi, bet arī jāizdara viss, lai jūsu dzimtas apvienotos un dzīvotu, palīdzot viena otrai. Jūs esat draugi un brāļi. Lemts dzīvot kopā… Bet arī tas vēl nav viss. Jums jāpalīdz jasnogoru dzimtai iekārtoties šeit, uz šīs zemes. Kļūt par viņu aizstāvjiem. Tad arī Dievi sāks aizstāvēt jūs, un Lāča Gars vienmēr būs ar jums…
Artanasu satrieca attēls, kuru ieraudzīja alā. Bet ne mazāk viņu satrieca Senhotepa vēstījums. Tātad senie Dievi sen zina viņa dzimtu – cilvēku-lāču dzimtu. Dievi sen zina arī viņu pašu – Artanasu. Prieks iemājoja dzimtas galvas sirdī. Dievi viņu zina!
Pacilātā noskaņojumā visi trīs atgriezās apmetnē.
Taču vadoņa noskaņojumu sabojāja cita vēsts. Bija atgriezušies mednieki no ziemeļiem. Atgriezušies ne visi. Izstāstīja, ka viņiem uzbrukusi bronzādainu cilvēku vienība. Notikusi kauja. Ir kritušie… Tas nozīmēja, ka bronzādainie agri vai vēlu atnāks uz šejieni. Vai viņš, Artanass, var paļauties uz saviem jaunajiem sabiedrotajiem? Vai senie dievi palīdzēs cilvēku-Lāču dzimtai?
***
Jau pret vakaru atbrīvotie gūstekņi atgriezās jasnogoru pagaidu nometnē. Viņus sagaidīja ar lielu prieku. Naktī pie ugunskura Adegors pastāstīja brāļiem par saviem piedzīvojumiem. Par bronzādainajiem cilvēkiem, kuri dzinās viņiem pakaļ pa upi. Par cilvēku-lāču dzimtu un par alu ar noslēpumaino attēlu. Katarusu pēcteči ļoti izbrīnījās, kad izdzirdēja, ka pazemes Tempļu Pilsētas cilvēki prot sazināties ar lāčiem. Daudzi nāca klāt Senhotepam un jautāja: kā tas ir iespējams? Vai cilvēki patiešām var sazināties ar lāčiem? Senhoteps smaidīja un atbildēja:
– Jūs arī varat sazināties gan ar lāčiem, gan ar visiem dzīvniekiem, gan ar visiem augiem. Tāpēc ka katra no jums ķermenī ir speciāls kristāls. Tas ir Planētas Vienotās Valodas Kristāls. Ar šī Kristāla palīdzību jūs spējat vērsties pie katra, kas dzīvo uz Zemes, un no katra varat saņemt atbildi.
Bet nākošajā dienā notika jasnogoru dzimtas Vecāko Padome, uz kuru uzaicināja pazemes pilsētas iemītniekus – Ļubomiru, Eigenoru un Senhotepu. Vārdu deva Ļubomiram:
– Vecākie-jasnogori! Mēs, Tempļu Pilsētas iemītnieki, sirsnīgi pateicamies jums, ka atvērāt Portālu un padarījāt iespējamu ienākt jūsu pasaulē. Mums priekšā ir liels kopīgs mērķis. Mēs šeit esam priekš tā, lai… radītu nākotni. Mēs jau vēstījām: šeit, uz šīs zemes, lielā, lielā teritorijā ir lemts izveidoties jaunai valstij. Šīs valsts cilvēki piederēs dažādām dzimtām, dažādām rasēm. Bet apvienosies vienā. Lai dzīvotu pēc vieniem likumiem un ar vienu lielu misiju. Ne uzreiz viņi uzzinās par savu misiju un ne uzreiz nonāks pie īstas vienotības. Taču Vienotība ir viņu mērķis. Viņi mēģinās dažādas Vienotības formas, radīs tautu kopību dažādā veidā. Tai skaitā – uz spēka, apspiešanas pamata, uz aplamu ideju, kuras agri vai vēlu sevi izdzīvos, pamata. Agri vai vēlu šī valsts sāks dzemdināt īstu, patiesu Vienotību, kura balstīta uz labestīgu miermīlīgumu , uz kopīgu radošumu, uz mīlestību pret visiem un visu. Atcerieties, kas jūs tādi esat, jasnogori! Jūs esat nemirstīgi Gari, no augstākām pasaulēm atnākuši. Jūs nokāpāt šurp, lai palīdzētu tiem, kas nāk no zemākajām pasaulēm. Lūk, kāpēc jūs neesat karotāji, bet priesteri, aicināti palīdzēt dvēselēm, kuras attīstās. Jūs – tie, kas iemiesojās seno Lemūreju (lemūriešu – S.K. piezīme) ķermeņos. Mēs ar jums radām neparastas takas-ceļus to attīstībai, kas atnāks uz šo pasauli vēlāk. Pirms vairāk kā divdesmit tūkstoš gadiem mēs, Lemūreji, atnācām šurp, uz šīm zemēm, un sākām radīt to pašu Tempļu pilsētu. Tie esam mēs, kuri katrā Templī ielika savas Programmas, kuras noderēs, kad šīs zemes cilvēki pamodīsies no aizmirstības miega un sāks apzināties savas valsts misiju. Kad viņi sapratīs, kas viņi ir un kādēļ šeit, šajā pasaulē dzīvo. Tad pienāks laiks jauno Programmu atvēršanai. Pazemes Pilsētas Tempļi atdzīvosies, sāks nodot šai pasaulei īpašas enerģijas. Šīs enerģijas atsauksies daudzu cilvēku sirdīs, izplatoties pa visiem planētas kontinentiem. Un ne tikai cilvēku sirdīs ienāks šīs enerģijas. Nāks enerģijas katram zāles stiebriņam, katram krūmiņam, upēm un ezeriem, līdzenumiem un pakalniem. Tās palīdzēs kļūt citādiem ne tikai cilvēkiem, bet arī visām dzīvības formām. Un, lūk, tad acu priekšā sāks dzimt jauna dzīve. Dzīve vienotībā un mīlestībā, dzīve atjaunotā pasaulē. Zemāko pasauļu dvēseles caur tām enerģijām saņems speciālas Dievišķas programmas savai garīgajai attīstībai. Tāpēc lūdzu saprast: nav godpilnāku un atbildīgāku uzdevumu kā tie uzdevumi, kurus tagad sāksim risināt kopīgiem spēkiem.
Bet pēc tam runāja Senhoteps un pastāstīja par kareivīgajiem bronzādainajiem cilvēkiem, kuri ir atnākuši uz šo zemi. Kā izrādījās, viņu atnākšana bija pareģota, Tempļu Pilsētas cilvēki zināja par viņiem.
– Šī tauta ir atnākusi no tāliem dienvidiem, – pavēstīja Senhoteps, – no teritorijas, kura tiek dēvēta par Indiju. Saucas SOVATJAMI tauta. Kādreiz Indijas teritorijā dzīvoja Lemūreju pēcteči. Tai zemē daudzus laikmetus un tūkstošgades eksistēja garīgi augsta sabiedrība, mitinājās cilvēki ar dvēselēm, atnākušām no augstākām pasaulēm. Bet laikmets nomainījās, un tagad Indijā pārsvarā dzīvo cilvēki ar dvēselēm, atnākušām no zemākajām pasaulēm. Iepriekš šīs dvēseles iemiesojās pasaulē, kur viss balstījās uz vardarbību, uz kariem un apspiešanu. Un tās pasaules likumi līdz šim laikam dzīvo sovatjami tautas dvēselēs. Tāpat kā jūsu kaimiņu – Lāču dzimtas cilvēku – dvēselēs. Jums interesē, kādēļ sovatjami ir devušies šurp, uz ziemeļiem? Vairums no viņiem domā, ka ir atnākuši, lai iekarotu teritorijas un bagātības. Bet tas ir ārējais mērķis. Un ārējais mērķis, kā likums, nav patiesais. Sovatjami tautai ir sava misija. Viņi ir nodzīvojuši senās Indijas teritorijā vairāk kā divsimt gadu. Viņu ķermeņos smalkajā plānā ir SPECIĀLAS SMALKMATERIĀLAS KRISTĀLISKAS PROGRAMMAS, kuras apvieno šo zemi ar Indijas seno zemi un, tātad – arī ar senajiem Lemūrejiem. Un arī ar MUMS PAŠIEM pagātnē. Iznāk nevienkārša situācija: pie mums ir atnākuši ienaidnieki, kuri grib karot ar mums, iekarot šo teritoriju. Bet šajos ienaidniekos jau ir MŪSU SENĀ ENERĢIJA. Tāpēc mūsu ienaidnieki, sovatjami tauta, IR MŪSU DAĻA.
Pēc šiem vārdiem vecākie-jasnogori nespēja noturēt pārsteiguma izsaucienus. Senhotepa pavēstītais stāsts neatstāja viņu vienaldzīgus.
Pa to laiku Senhoteps turpināja:
– Tāpēc mums priekšā stāv uzdevums – KĻŪT VIENOTIEM AR SAVIEM IENAIDNIEKIEM, mums jākļūst par viņiem, bet viņiem – par mums.
Adegors nenoturējās, uzdeva jautājumu:
– Senhotep! Ja mēs kļūsim viņi – vai tas nozīmē, ka mēs… arī kļūsim kareivīgi un agresīvi?
– Jā, tāda bīstamība pastāv. Ja tu kļūsti kāda IENAIDNIEKS – tātad, tu pats esi ienaidnieks un agresors. Taču mūsu uzdevums ir NEVIS KĻŪT PAR IENAIDNIEKU, BET VIENOTIEM AR IENAIDNIEKU. Un tās ir dažādas lietas!
– Bet tas vispār ir iespējams? Ko tas nozīmē – KĻŪT VIENOTAM AR IENAIDNIEKU!? – Adegors turpināja uzdod jautājumus.
– Tas ir grūti. Bet iespējams!
– Un ko mēs varam izdarīt? Kā ko tādu sasniegt?
Tad Senhoteps pagriezās pret trešo viesi no pazemes Pilsētas – Eigenoru, kurš līdz tam brīdim bija klusējis. Un pasmaidījis teica:
– Mums ir speciālists mijiedarbībā ar ienaidniekiem.
Eigenors piecēlās. Iznāca apļa centrā. Ieturēja pauzi. Ilgi klusēja. Pēc tam izstiepa labo roku. Vēl mirklis, un visi priesteri-jasnogori noelsās! Eigenora rokā momentāni parādījās zobens. Ne parasts zobens, ne no dzelzs radīts. Tas zobens dega līdzīgi ugunij. Mirdzēja ar gaišzilu liesmu.
Pēc tam Eigenors paziņoja:
– MĒS IZSAUKSIM IENAIDNIEKU UZ KAUJU!
Un te daži no priesteriem-jansogoriem pat kājās pielēca, iesaucās:
– Tam nebūs notikt! Mūsu senči katarusi stingri jo stingri novēlējumu deva: NEKAD NE AR VIENU NEKAROT!
Tad Eigenors atbildēja:
– UN TOMĒR TIEŠI JŪS IZSAUKSIET IENAIDNIEKU UZ KAUJU!
Kurnēšana jasnogoru vidū pieauga: viņi negribēja karot! Ne par ko! Viņu sejas pavērsās Velingora – viņu Dzimtas galvas – virzienā. Bet dzimtas galva klusēja. Viņš ilgi neatraudamies skatījās vienā punktā – kaut kur tur, pāri Padomes dalībnieku galvām. Pēc kāda laika viņš teica:
– JĀ! MĒS IZSAUKSIM VIŅUS UZ KAUJU!
Velingora paziņojums vecākajos sākumā izsauca neizpratni, pēc tam – ārkārtīgu izbrīnu. Pēc tam priesteri sāka kurnēt: “Kaujai nenotikt! Neviens nepiespiedīs mūs karot!”
Pa to laiku Eigenors pavēcināja ar roku, brīnumainais zobens iemirdzējās visās varavīksnes krāsās. Priesteri-jasnogori tūlīt pat izbrīnā apklusa.
– Klausieties, jasnogori, katarusu pēcteči! Klausieties uzmanīgi! Un pēc tam lemiet – vai mums vajag izsaukt sovatjami tautu uz cīņu!
Eigenors pēc tam ilgi runāja, bet priesteri-jasnogori viņu uzmanīgi klausījās. Vecāko Padome beidzās vēl, pirms saule paslēpās aiz koku galotnēm rietumos. Kaut kāds lēmums bija pieņemts…
(turpinājums…)
