Pa to laiku sovatjami savā nometnē gatavojās uzbrukumam Lāču dzimtai. Karavīri izpildīja speciālus rituālus, piesaucot savu dievu-aizbildni vārdā Šakri. Soļoja rindās pa četriem cilvēkiem, izkliedzot agresīvus aicinājumus ienaidnieka iznīcināšanai un laiku pa laikam metās dejā. Augstākais vadonis Čikainaša savās rokās nesa dieva Šakri attēlu. Dievība bija uzzīmēta uz koka vairoga, apvilkta ar vēršādu. Šakri visās savās četrās rokās turēja pa zobenam. Viņa galvu, līdzīgu vērša galvai, vainagoja četri lokā izliekti ragi. Lielās, gandrīz kvadrātiskās acis izstaroja spēka un cietsirdības enerģiju.
Dienu iepriekš izlūki augstākajam vadonim bija ziņojuši, ka cilvēki-Lāči ir sākuši gatavoties aizsardzībai. Čikainaša uztvēra to kā gļēvuma un vājuma zīmi. Ja cilvēki-Lāči neizlēma uzbrukt paši, tātad viņi ir vāji un nav pārliecināti par saviem spēkiem. Vadonis nosūtīja izlūkus novērot ienaidnieku, bet pats aicināja savus ciltsbrāļus veikt sagatavošanās kaujai rituālu. Ceremonija vēl nebija beigusies, kad no izlūkiem atskrēja ziņneši. Viņi uz ceļiem nokrita sava vadoņa priekšā, un, bailēs drebot, sāka klāstīt vēstis, no kurām Čikainašas acis izbrīnā ieplētās. Vadoņa lūpas neviļus sakustējās, gluži kā košļājot neredzamu barību. Tā bija stipra satraukuma droša pazīme.
Izlūki pavēstīja neticamo! Viņu nometnei tuvojas dīvaina procesija. Desmitiem nesēju neparastos apģērbos uz milzīgām nestuvēm nes… PAŠU DIEVU ŠAKRI! Aiz nestuvēm seko cilvēki no nezināmas cilts. Drīzs DIEVS ŠAKRI IERADĪSIES VIŅU NOMETNĒ!
Čikainaša gaidīja visu ko, tikai ne to! Viņš pieļāva, ka viņa nometnei var negaidīti uzbrukt svešinieki vai savvaļas zvēri! Bet… Dieva Šakri vizīte nekādi neietilpa sovatjami vadoņa plānos. Ko darīt? Ja nesniedz dievam Šakri pienācīgu uzņemšanu, viņš var sadusmoties un atņemt sovatjami tautai savu aizbildniecību. Vai vēl ļaunāk – sodīt viņus ar briesmīgu atriebību! Tāpēc Čikainaša pavēlēja visiem karavīriem nostāties pusaplī. Un, ja dievs Šakri parādīsies, tūlīt pat krist viņa priekšā, bet pēc tam nostāties uz ceļiem.
Sovatjami cilvēki pamira saspringtās gaidās. Šķiet, pat putni mežā pārstāja dziedāt, gaidot, kad parādīsies pats dievs Šakri. Un, lūk – līdz karavīru ausīm nonāca bungu sitieni, bet pēc tam – sāka spēlēt muzikāli instrumenti. Majestātiskas mūzikas pavadībā dievs Šakri, nests uz nestuvēm, ieradās sovatjami tautas nometnē.
Ieraudzījuši viņu, visi nokrita ar seju pret zemi. Un tā ilgi gulēja.
Pēc tam pakāpeniski sāka pacelt galvas no zemes un nostāties uz ceļiem. Milzīgais Dievs Šakri, kura augstums sasniedza apmēram piecus metrus, klusēja, vērojot notiekošo. Kad pēdējais sovatjami tautas karavīrs bija nostājies uz ceļiem, dievs Šakri sovatjami valodā skaļi sacīja:
– Vadoni Čikainaiša! Pienāc pie manis!
Čikainaša bikli piecēlās no ceļiem, lēni tuvojās Šakri, bet pēc tam atkal krita ceļos. Viņa acis vērsās uz leju, vadonis neuzdrošinājās skatīties uz savu dievību.
– Es priecājos, ka tu izpildīji manu pavēli un atvedi šurp manu tautu, Čikainaša! Tagad tavai ciltij ir jāpierāda, ka ir manas izvēles cienīga. Es atvedu sev līdzi tos, kuri izsauc jūs uz kauju. Bet arī šī tauta atrodas manā aizbildniecībā. Tāpēc es, Augstākais Dievs Šakri, nevēlos, ka viena mana tauta iznīcinātu otru manu tautu. Jasnogoru ciltij un sovatjami ciltij ir jāizvirza cīniņam labākie karavīri. Es mīlu sovatjami tautu un gribu, lai viņa valdītu šeit pār citām tautām. Tāpēc TRĪS JŪSU labākajiem karavīriem ir jāuzvar VIENS KARAVĪRS no jasnogoru cilts. Domāju, ka jums to izdarīt nebūs grūti. Taču zini, Čikainaša, ja tavi trīs karavīri neuzvarēs vienu karavīru no jasnogoru cilts, jūs pakļausieties jasnogoriem. Viņi, nevis jūs, sāks pārvaldīt visas tautas, kuras dzīvo šajā apvidū! Tāda ir mana griba – augstākā dieva Šakri griba! Čikainaša! Izpildi! Kauja sāksies pēc mana signāla!
Čikainaša uz ceļiem atkāpās atpakaļ. Attālinājies pieklājīgā attāluma, piecēlās un pieaicināja savus palīgus. Apspriedušies, sovatjami izlika kaujai trīs labākos karavīrus. Tie bija apbruņoti ar zobeniem, vairogiem un šķēpiem. No jasnogoru puses iznāca tikai viens karavīrs, apbruņots ar zobenu un vairogu. Jasnogoru karavīrs augumā bija manāmi pārāks par saviem pretiniekiem. Toties sovatjami bija manāmi muskuļotāki, plecīgāki.
Dievs Šakri pacēla augšup visas četras rokas Bet pēc tam skaļi teica:
– Sāciet cīņu!
Pretinieki sāka satuvoties. Sovatjami karavīri, izmantojot skaitlisko pārsvaru, uzreiz aplenca savu vienīgo pretinieku, iegūstot pozicionālu priekšrocību. Jasnogoru karavīrs mierīgi stāvēja, gaidot, kad pretinieki ieņems pozīcijas. Pēc tam viens no sovatjami karavīriem ātri izvilka aiz muguras piestiprināto šķēpu, taisoties sviest to uz ienaidnieku. Taču nepaspēja šķēps atrauties no viņa rokām, kad pretinieks, atspēries no zemes, augstu palēcās un, pārlidojis pāri ienaidnieku galvām, izrādījās aiz muguras tam, kurš taisījās mest šķēpu. Saķēris šķēpu rokā, ar spēku to parāva. Tūlīt pat sovatjami karavīrs izrādījās uz zemes. Jasnogors iesita pretiniekam ar zobenu, un tas palika nekustīgs. Uzmanīgs vērotājs varēja pamanīt, ka sitiens netika izdarīts ar zobena smaili, bet plakaniski. Divi pārējie karavīri nepaspēja saprast, kas notiek, kad jasnogors izrādījās blakus viņiem. Vienu ātri apdullināja ar vairogu, bet trešo ar veiklu paņēmienu nogāza no kājām un uzsēdās viņam uz krūtīm!
Tūlīt pat Dievs Šakri skaļi paziņoja:
– Cīņa ir beigusies! Uzvarējuši jasnogori! Jasnogori valda pār visām tautām! Sovatjami pavēlu visā pakļauties viņiem! Rīt jasnogori gaida sūtņus no sovatjami. Lai Čikainaša peld pa upi – viņu sagaidīs!
Tūlīt pat atskanēja bungas, sāka lietie mūzika. Procesija apgriezās, un Dievs Šakri majestātiski devās prom no sovatjami tautas nometnes…
Mani dārgie! Protams, jūs sapratāt, ka patiesībā nekāds dievs Šakri neatnāca viesos pie sovatjami tautas. Dievības vizīte cilts apmetnē ir lielisks inscenējums, kuru piedāvāja veikt pazemes pilsētas viesis Eigenors. Bet izrādes iestudēšanā piedalījās jasnogori. Vēl vairāk, pats Eigenors arī nospēlēja dieva Šakri lomu. Daudzi no jums droši vien nodomāja, ka mana stāsta varoņiem nācās šūt Eigenoram speciālu kostīmu, grimēt viņu par dievību? Bet, lūk, nē! Nemaz nē! To cilvēku ķermeņi, kuri atnāca no pazemes Tempļu Pilsētas caur speciālo portālu, bija īpaši. Pazemes pilsētas priesteri – Eigenors, Senhoteps un Ļubomirs – AR SAVU APZIŅU VARĒJA TOS TRANSFORMĒT, IZMAINĪT.
Jums grūti noticēt, ka kas tāds iespējams arī jūsu četrdimensiju telpā? Domājat, ka tas iespējams tikai smalkākās, augstākās pasaulēs? Taču tomēr tas tā ir. Atgādināšu jums, ka jūsu pasaule sastāv no trim telpas mēriem un viena īpaša mēra – laika mēra. Kas tas ir – DIMENSIJA? Tas ir tas, kas sastāv NO MĒRIEM . Jūsu pasaule sastāv no četriem mēriem: garuma, platuma, augstuma un laika mēra. Kad izveidojas vēl viens mērs, rodas PIEKTĀ DIMENSIJA. Kā jūs domājat, kas izmainīsies pasaulē, ja mēs pievienosim tai vēl vienu MĒRU – MĒRU, KURU NOSAUKSIM PAR ĒTERU? Tas ir īpašs ēters, kurš uzreiz maina gan pašu telpu, gan pat laiku. Tas īpašais ēters ļauj radīt neparastas, jums neierastas formas un telpas, bet laiks, kad saplūst ar šo ēteru, arī kļūs citāds. Piektajā dimensijā, kura ir tuvu jums, var pat nedaudz ceļot laikā. Atgriezties atpakaļ un kaut ko izmainīt. Iet uz nākotni piektajā dimensijā ir grūtāk, taču tomēr noteiktos apstākļos arī tas ir iespējams.
Starp citu, ceļotāji laikā, par kuriem jūs esat lasījuši vai dzirdējuši, veic savus brīnumainos ceļojumus tieši CAUR CITĀM DIMENSIJĀM, pateicoties šo citu, augstāku, dimensiju un speciālu starptelpu “koridoru” eksistēšanai.
Piecdimensionalitātes ēters – tas ir mērs, kurš nav tikai telpa un tikai laiks, tas pat nav telpa-laiks jūsu izpratnē. Tas jau ir mērs, kurš atrodas aiz jūsu telpas un laika izpratnes robežām. Viņš, šis ēters, var transformēt, mainīt gan pašu telpu, gan pašu laiku. Padarīt to pavisam citādu, nodot tam jaunas, jums pagaidām nezināmas, īpašības. Pazemes Tempļu Pilsēta, ar kuru jasnogori nodibināja sakarus, ir PIEKTĀS DIMENSIJAS Gaismas Pilsēta. Un cilvēki, tajā dzīvojoši, arī nav četrdimensionāli, bet piecdimensionāli. Bet kā viņi tad spēja atnākt uz mūsu pasauli četrdimensiju cilvēku ķermeņos? Ļubomirs, Eigenors un Senhoteps, sazinoties ar jasnogoriem, PIEŠĶĪRA SAVIEM ĶERMEŅIEM TĀDU FORMU. Kaut arī viņi varēja radīt arī pavisam citus ķermeņus. Pie tam ir svarīgi, ka ķermeņus, līdzīgus cilvēku ķermeņiem, pazemes pilsētas viesi saņēma tieši tad, kad izgāja cauri īpašajam portālam, kuru radīja jasnogori kopā ar pazemes pilsētas iemītniekiem. Jo to svēto ceremoniju, par kuru es jums pastāstīju, kopā taču veica gan jasnogori, četrdimensiju cilvēki, gan pazemes pilsētas iemītnieki, piecdimensiju cilvēki. Vai neparastos cilvēkus tādā gadījumā var saukt par cilvēkiem? Jā, ne tikai var, bet arī vajag. Vairums jūsu pasaules cilvēku pēc fiziskā ķermeņa atstāšanas tieši arī pāriet dzīvot uz PIECDIMENSIJU PASAULĒM, kuru uz planētas Zeme ir daudz. Un tur viņi saņem jaunus, citus ķermeņus, ne gluži līdzīgus jūsējiem. Taču, lūk, kas ir svarīgi tagad! Dvēseles var aiziet uz augstākām pasaulēm, bet var arī atgriezties no turienes. Šis process pie jums ir ieguvis nosaukumu AUGŠĀMCELŠANA. Tieši tā augšāmcēlās Jēzus Kristus. Un šis fakts pēc būtības ir fakts, kurš ir dokumentēts, atradis atspoguļojumu kristiešu Bībelē.
Cilvēki šo procesu nosauca par AUGŠĀMCELŠANU, tāpēc ka pieļāva pašu nāves faktu. Tas ir, var nomirt, bet var arī atdzīvoties. Taču patiesībā runa ir par Dvēseles ceļojumu uz piekto dimensiju un dvēseles atgriešanos ceturtās dimensijas ķermenī. AUGŠUPCELŠANĀS un AUGŠĀMCELŠANA – TAS IR VIENS NO NEMIRSTĪGĀS DVĒSELES CEĻOJUMA VEIDIEM.
Un tā, Ļubomirs, Senhoteps un Eigenors atnāca uz jūsu pasauli no piektās dimensijas pasaules – ar īpašiem ķermeņiem. Viņu ķermeņos jau eksistēja īpašais ĒTERS, kurš ļāva viņiem mainīt ķermeņus, pārveidot viņus. Speciālais portāls ļāva viņiem pārvietot īpašo ēteru sev līdzi. Tāpēc no piecdimensionalitātes atnākušajiem piemita spēja mainīt, transformēt savus ķermeņus.
Tempļu Pilsētas piecdimensiju cilvēku ķermeņi kļuva četrdimensionāli, taču četrdimensiju matērijas īpašība viņiem bija pavisam citāda. Viņa, šī īpašība, paredzēja ķermeņu transformācijas iespēju. Eigenors vienkārši PIEŅĒMA DIEVA ŠAKRI – tās pašas dievības, kuru attēloja sovatjami tautas mākslinieki – IZSKATU. Viņš tā radīja sava ķermeņa formu.
Taču dažādu ķermeņu radīšana – tie ne tuvu nebija vienīgie brīnumi, kurus varēja radīt viesi no pazemes Tempļu Pilsētas. Kā jūs domājat, kāds bija viņu galvenais mērķis? O, mani dārgie! Toreiz, vairāk kā pirms četriem tūkstošiem gadu, jūsu pašreizējā civilizācija tikai dzima! Pasaule līdzinājās tīram audeklam, uz kura vēl tikai stāvēja priekšā uzgleznot diženu gleznu. Un, lūk, augstāko dimensiju cilvēki vērsa savu uzmanību uz jūsu pasauli, lai palīdzētu jūsu civilizācijas dzimšanā un attīstībā. Un tagad mēs stāstām jums par tiem, kas palīdzēja radīt jaunu civilizāciju nākošas lielas valsts, kuru jūs tagad saucat par Krieviju, teritorijā.
Mūsdienu zinātnieki-vēsturnieki domā, ka tajos laikos, vairāk kā pirms četriem tūkstošiem gadu, šīs valsts teritorijā klejoja mežonīgas ciltis, un neeksistēja attīstīta civilizācija. Bet tas ne tuvu nav tā! Tajos laikos Krievijas teritorijā dzīvoja dažādas tautas. Bija arī tādas, kuras var saukt par mežonīgām, bet dzīvoja arī tie, kuriem piemita augsts garīgums un attīstīts intelekts. Tie, kuriem piemita tādas zināšanas, kādas arī tagad nepiemīt jūsu cilvēku sabiedrības pārstāvju vairākumam. Šie cilvēki, pa dažādiem ceļiem atnākuši no augstākām dimensijām, palīdzēja iekārtoties un attīstīties tiem, kas bija atnākuši no mazāk attīstītām pasaulēm.
Dzīve ir Dvēseles ceļojums. Uz planētas Zeme vienas Dvēseles sāka ceļojumu no zemākajām dimensijām, bet otras – no augstākajām. Taču pat vienas dimensijas ietvaros eksistē daudz pasauļu – gan vairāk attīstītu, gan mazāk attīstītu. Un dvēseles veic ceļojumus pa šīm pasaulēm, attīstītos un iegūstot nepieciešamo pieredzi. Pirms pieciem tūkstošiem gadu jūsu pasaulē sākās tieši šis process. Vienas dvēseles atnāca uz jūsu pasauli no mazāk attīstītām pasaulēm, citas atnāca no augstākajām pasaulēm. Viņas bija kaut kur līdzīgas, jo gan vienas, gan otras taču atnāca šurp kā cilvēki. Bet viņas arī stipri atšķīrās. Pirmās neatcerējās, kas viņas ir un no kurienes. Viņu priekšā stāvēja uzdevums – izdzīvot, lai ko tas nemaksātu. Viņas bija pieradušas izdzīvot sarežģītos apstākļos, visu iegūt ar spēku, pieradušas karot. Otras atcerējās, ka viņas ir atnākušas no turienes, kur valda Dievišķās Harmonijas Likumi. Viņas nevarēja nogalināt, izmantot vardarbību un agresiju. Toties viņām bija iespēja radīt īpašā veidā. Jums, mūsdienu cilvēkiem, šīs radošās iespējas var likties kā brīnumi. Taču iespēju radīt ar šo brīnumu palīdzību tagad iegūstat arī jūs, mūsdienu Gaismas Darbinieki.
Par “brīnumiem”, kuri notika senās Krievijas teritorijā, es vēl pastāstīšu jums tālākajā. Un pie tam pavēstīšu par lielās valsts dzimšanas vēstures fragmentu – par to, kas ir maz zināms līdz šim laikam.
Jansnogori kļuva par balstu lielai savienībai, kura ar laiku izpletās. Tai pievienojās citas dzimtas, ciltis, tautas. Savienība kļuva par miermīlīgu cilvēku apvienojumu, kuri sāka būvēt jaunu dzīvi. Cilvēki ķērās pie lielu apmetņu iekārtošanas, apguva kuģniecību. Būvēja ne tikai laivas, bet arī liellaivas. Ceļoja uz tām pa upēm. Sazinājās ar citām tautām, kuras dzīvoja dienvidos un rietumos. Taču tā visa bija – ārējā darbība. Jasnogori un viņu draugi no pazemes Tempļu Pilsētas – Ļubomirs, Senhoteps un Eigenors – pildīja vēl arī īpašu darbu: tādu, kādu nevarēja ieraudzīt ar parastu cilvēcisko redzi.
Gandrīz katru dienu notika svētas ceremonijas. Apkārt portālam izkārtojās priesteri un citi jasnogori. Ļubomira, Senhotepa un Eigenora vadībā viņi veica speciālu darbu ar savas apziņas palīdzību. Mani dārgie, jūs, protams, jau saprotat, ka ar apziņas palīdzību var ne tikai domāt, sapņot, būvēt plānus. Cilvēku apziņai piemīt milzīgas iespējas. Kad cilvēki apvieno savus centienus apziņas līmenī, var sasniegt ļoti, ļoti daudz! Ja šos centienus vēl pavada arī labi nodomi, vērsti uz visu cilvēku labumu, tad domas spēks pastiprinās daudzkārtīgi. Desmitām, bet dažreiz – simtām un pat tūkstošiem reižu! Bet kad apziņa apvienojas vēl arī Gara līmenī, viņa iegūst apbrīnojamas radošās spējas, kuras tagad attīstāt jūs, mūsdienu Gaismas Darbinieki, Gaismas Meistari.
Ar ko tieši nodarbojās jasnogori un viņu garīgie audzinātāji no piektās dimensijas? Viņi ar apziņas un savu enerģētisko gaismas struktūru palīdzību PĀRSŪTĪJA PROGRAMMAS NO PIEKTĀS DIMENSIJAS TEMPĻU PILSĒTAS UZ CETURTĀS DIMENSIJAS PASAULI. Un tās bija jaunas lielas valsts – tās pašas, kura vēlāk ieguva nosaukumu Krievzeme, Krievija – radīšanas Programmas. Es jau esmu vēstījis jums, ka katrs pazemes Templis bija īpašu programmu komplekts, pakete. Tā, piemēram, pazemes Tempļu Pilsētā eksistēja PILSĒTBŪVNIECĪBAS TEMPLIS. Tempļu Pilsētas iemītnieki nodeva speciālas enerģētiskas paketes nākošo pilsētu celtniecībai, bet jasnogori pieņēma tās un izplatīja pa nākošās Krievijas teritoriju. Kad bija uzbūvētas upes liellaivas, jasnogori kopā ar saviem draugiem veica ceļojumu uz tām vietām, kur desmitgades vēlāk parādījās nelielas cilvēku apmetnes, bet pēc simtgadēm – izauga pilsētas. Vispirms viņi veica braucienu uz mūsdienu Ukrainas teritoriju – turp, kur vēlāk izaugs brīnišķīga pilsēta Kijeva. Viņi bija arī nākošo Ņižņijnovgorodas, Pleskavas, Suzdaļas, Vladimiras, Pereslavļzaļeskas, Kolomnas vietā . Un, protams, apmeklēja to vietu, kur savā laikā izauga Krievu valsts galvaspilsēta – Maskavas pilsēta.
Dažiem var likties, ka tas viss ir fantāzijas, izdomājumi. Ka nekādas smalkmateriālas, enerģētiskas pilsētu būvniecības programmas neeksistēja. Cilvēki vienkārši dzīvoja tur, kur pagadījās, bet pēc tam pilsētas tika uzceltas ērtās vietās. Tieši tā jums stāstīja par pilsētu rašanos vēstures stundās. Bet, mani dārgie, vajag mācīties raudzīties dziļāk gan uz vēsturiskajiem notikumiem, gan uz visiem notikumiem, kuri notiek cilvēku dzīvē. Neviena pilsēta, neviena apmetne nevar rasties nejaušā vietā. Un tas īpaši attiecas uz lielām pilsētām. Katra pilsēta mūsu pasaulē ir piesaistīta īpašam enerģētiskam punktam, īpašai enerģētiskai telpai, magnētiskam centram, kuri saistīti ar planētas Zeme iekšējiem enerģētiskajiem centriem, citām dimensijām. Katra liela pilsēta, tagad eksistējoša, ir uzbūvēta tajā vietā, kur JAU BIJA EKSISTĒJUŠAS CITU CIVILIZĀCIJU, dzīvojušu agrāk uz Zemes, CILVĒKU APMETNES. Katrai pilsētai ir savs īpašs magnētisks enkurs, īpašs smalkmateriāls magnētisks kodols, kuram apkārt izkārtojas speciālas programmas. Šīs programmas tiek ierakstītas īpašos smalkmateriālos kristāliskos nesējos. Jasnogori domās pieņēma programmas un pārnesa tās uz tādiem kristāliskiem nesējiem. Tādejādi, smalkajā enerģētiskajā līmenī tika radīti plāni-programmas nākošo pilsētu, apmetņu radīšanai. Pēc laika uz šo vietu nāca citi cilvēki, viņu apziņa pieņēma šos plānus-programmas, un viņi sāka būvēt šajā vietā pilsētu, attīstīt saimniecību, amatus.
Taču jasnogori izplatīja ne tikai pilsētu, apmetņu radīšanas programmas. Šīm programmām bija daudz līmeņu, daudz virzienu. Ar to palīdzību tika likts nākošās vienotās valsts fundaments. Vajadzēja ne tikai enerģētiski atzīmēt nākošo pilsētu vietas, bet arī smalkajā plānā saistīt tās kopā, nodibināt savstarpējos sakarus. Katrai apdzīvotai vietai tika nodotas īpašas programmas, ar savām īpatnībām. Un nav nejaušība, ka savā laikā, piemēram, Kijeva kļuva par Krievu Pilsētu Māti. Turp tika nodota īpašu evolucionāru programmu pakete. Nav nejaušība, ka savā laikā Ņižņijnovgoroda kļuva par valsts spēka, varenības balstu. Un arī – par tā laika sabiedriskās iekārtas zināmu etalonu. Ņižņijnovgorodas sabiedriskā pārvalde ielika pamatu daudzu vietu, daudzu pilsētu sabiedriskajai pārvaldei. Un šīs sabiedriskās pārvaldes programmas arī tika atnestas no pazemes Tempļu Pilsētas.
Iztēlojieties, ka jasnogori un viņu palīgi pa Krievijas Eiropas daļu “izmētāja” īpašus magnētus. Un vēlāk pie šiem magnētiem sāka pievilkties cilvēki. Bet pēc tam paši magnēti sāka retranslēt speciālas programmas, cilvēki pieņēma tās ar savu apziņu un sadarbojās ar šīm programmām. Pievērsiet uzmanību, ka es izlietoju vārdkopu “sadarboties ar programmām”. Tāpēc ka cilvēkiem ir gribas brīvība, izvēles brīvība. Viņi nav roboti, viņi neizpilda uzdotu programmu. Taču viņi var RADĪT ar tamlīdzīgu programmu palīdzību. To var salīdzināt ar jūsu jaunradi datorā. Piemēram, ir programmas, kuras palīdz zīmēt ar datora palīdzību, radīt kolāžas, izkrāsot zīmējumus. Bet pašu zīmējumus taču izdomā un rada cilvēki. Cilvēki rada, dators palīdz. Tā ir arī tajā gadījumā, par kuru runāju. Jasnogoru un viņu līdzradītāju pieņemtās un nodotās programmas nākotnē palīdzēja cilvēkiem, jūsu senčiem, radīt un iekārtot Krieviju, jūsu Krievzemi-māmuļu – valsti, kura kļuva par jūsu Dzimteni. Bet, protams, valsti radīja cilvēki, nevis programmas. Smalkmateriālās, enerģētiskās programmas palīdzēja viņiem to izdarīt. Un šī palīdzība, protams, bija ļoti svarīga. To nevajag novērtēt par zemu. Un par tās esamību jums ir pienācis laiks uzzināt.
Gaismas Darbinieki! Protams, jums vienmēr vajadzētu atcerēties, ka piektajā dimensijā nedzīvo kaut kādi sveši, jums nezināmi cilvēki. Tie ir tie cilvēki, kuri agrāk dzīvoja ceturtajā dimensijā, mūsu pasaulē. Tie ir jūsu draugi. Un jūs ar viņiem savā laikā varat sākt sadarboties, kā jasnogori sadarbojās ar piektās dimensijas Tempļu Pilsētas iemītniekiem. Bez tam, jums jābūt absolūti pārliecinātiem par to, ka domas spēks, apziņas spēks – tas ir tas, kas nosaka nākotni. Tas, kas ļoti, ļoti stipri nosaka nākotnes dzīvi. Ja jūs uz nākotni sūtāt bailes, neticību tam, ka dzīvosiet labi, mierīgi, harmoniski, tad varat saformēt negatīvas programmas. Jā jūs uz nākotni sūtāt pārliecību, harmoniju, mierīgumu, tad jūsu dzīve nākotnē būs harmoniska. Jūs paši varat sākt būvēt savu nākotnes dzīvi jau tagad. Jūs varat to izdarīt vienatnē. Bet atcerieties, ko es jums teicu: kad cilvēku apziņa apvienojas, viņas spēks pieaug desmitām, simtām un pat tūkstošiem reižu. Un vēl apziņas spēks aug, kad kopā sadarbojas dažādu pasauļu, dažādu dimensiju cilvēki – visu cilvēku labumam. Tagad padomājiet, pajautājiet savai sirdij: sadarbība ar citām pasaulēm, dimensijām – tas ir izdomājums, jeb tā ir realitāte, kura palīdzēs uzbūvēt jūsu nākotnes dzīvi? Vieniem tamlīdzīga sadarbība ir kļuvusi par ikdienas realitāti. Otriem pagaidām – tie ir fakti, kuriem viņi tic, bet vēl “netur savās plaukstās”. Trešajiem – pasaka.
Vai tā Gaismas Pilsēta, no kuras atnāca Ļubomirs, Senhoteps un Eigenors, bija vienīgā, kura retranslēja programmas nākošās valsts – Krievijas – radīšanai? Nē, protams. Pavisam tamlīdzīgu piektās dimensijas Pilsētu bija 27. Bet seno centru, no kuriem izplatījās civilizācija šīs valsts Eiropas daļas teritorijās, bija vēl vairāk. Rodas pamatots jautājums: kāpēc tad es stāstu jums tiešu par to pilsētu, ar kuru stājās kontaktos jasnogori?
Pirms es atbildēšu uz šo jautājumu, piedāvāju jums atkal veikt ceļojumu pagātnē, atgriezties mūsu varoņu, par kuriem pastāstīju, pasaulē…
* * *
Saule paraudzījās aiz koku galotnēm, kad laiva piestāja pie krasta, biezi apauguša ar zāli un krūmājiem. Divi palika laivā. Četri izkāpa krastā.
– Lūk, mēs nu esam klāt, – teica Ļubomirs. – Adegor, neesi pārdomājis – nāksi ar mums? Pavadīsi?
– Jā, ja var – iešu.
– Var. Tikai atceries: par to, ko ieraudzīsi, apsoli sacerēt dziesmu. Nodziedāsi to saviem mazdēliem – SEPTIŅIEM mazdēliem.
– Kā, tagad taču tikai pieci… Vēl divi dzims?
– Jā. Tā būs, apsolu, – maigs smaids apmirdzēja Ļubomira seju. Uzlika roku uzticamajam draugam uz pleca…
Tik daudz ceļu kopā noiets! Tik daudz gadu kopā nodzīvots… Un, lūk, pienācis šķiršanās laiks.
– Žēl šķirties no tāda drauga kā tu. Bet zini – jauna tikšanās mums paredzēta…
– Zinu, zinu, atceros, kā jūs mācījāt… Nav šķiršanos, ir tikai ceļš, pa kuru ejam pa dažādām takām. Bet Mājas ir vienas.
– Jā, kaut arī māju ir daudz, bet Mājas ir vienas, – sarunā iesaistījās Senhoteps.
Bet Eigenors uzlika savu roku Adegoram uz pleca. Mīlestības un atbalsta enerģijas iet no sirds uz sirdi…
Sāka doties prom no upes, uz austrumiem. Kādu laiku gāja klusējot, klausoties kukaiņu un putnu dziedāšanā. Pēc tam paši, četratā, uzsāka dziesmu. Dziedāja par tām pašām Mājām, kuras ir vienas un uz kurām vajag atrast ceļu. Pēc tam atkal apklusa. Tā klusējot arī sasniedza to vietu, uz kuru tiecās.
– Tas ir te. Esam atnākuši, – paziņoja Ļubomirs.
Visapkārt stepe, nav ne kociņa, ne krūmiņa. Kā vajadzīgo vietu noteikt?
– Sirds strādā kā magnēts, – paskaidroja Ļubomirs. – Šurp pievelk. – Pēc tam nogūlās ar krūtīm uz zemes. Senhoteps un Eigenors nometās blakus uz ceļiem.
– Te tas notika, te, – Ļubomirs sāka runāt, turpinot agrāk iesākto sarunu. – Viņa māte pasauca mani, raudāja. Visu laiku kliedza: “Viņš mirst, viņš mirst!” Kad es atskrēju, bērns vairs neelpoja. Bet es redzēju: dvēsele vēl ir ķermenī. Mana sirds, lūk, toreiz pat… sāka strādāt kā magnēts. Un es pievilku enerģiju ķermenim, ar sirds magnētu savienoju ar dvēseli. Un bērns sāka elpot. Atdzīvojās… Pēc tam izauga. Ātri izauga Hiperborejas Zieds… Vēl desmit gadu nebija, kad sāka mācīt. Tai skaitā arī mani iemācīja… Iemācīja to pašu, ko tagad radīsim. Kad bērni sāk mācīt gudros – tātad laiks ir pienācis. Jā… Viņš toreiz pajautāja man: tu šaubies? Nevienam toreiz nepietiktu drosmes vērsties pie manis ar tādu jautājumu. Bet viņš pajautāja… Un zināt, ko es atbildēju? Atbildēju viņam tā: “Es šaubījos, kamēr neatgriezu dzīvē vienu bērnu. Kad nolemtais izpildījās, es sapratu: TU ESI ATNĀCIS. Un nu vairāk ne par ko nešaubos. Tu esi Skolotāju Skolotājs. Es zinu.” Hiperborejas Zieds, desmit gadus vecs, man atbildēja: “Tad ej un izdari to, kas nolemts.” Un tad es izgāju laukumā un izpildīju to, par ko uz to laiku vairs nešaubījos veselus desmit gadus… Tas pats laukums te agrāk bija. Zinu skaidri, kaut arī tūkstošiem gadu pagājis…”*
Ļubomirs piecēlās kājās. Visi četratā apkampās. Pēc tam Adegors, kā iepriekš bija norunāts, atgāja nost 40 soļus.
Ļubomirs, Senhoteps un Eigenors nostājās aplī, sadevās rokās. Ne uzreiz notika tas, kam bija lemts notikt. Sākumā Adegors ievēroja, ka viņa draugu ķermeņus ietinusi sarkana dūmaka. Pēc tam izdzirdēja skaņu. Klusu, tikko dzirdamu. Skaņa te kļuva skaļāka, te vājinājās. Gluži kā viļņiem nāca. Pēc tam sarkanā dūmaka izveidoja sfēru. Apkārt sfērai parādījās zila piramīda un atspoguļojās augšā kā vēl viena piramīda. Pēkšņi augšējā piramīda sadalījās divās daļās, un tās sakustējās, gluži kā putns spārnus savicinātu. Un, lūk, gluži kā koks ar zariem sāka augt no pirmās piramīdas virsotnes. Enerģiju uzviļņojumi! Pa kreisi-pa labi, pa kreisi-pa labi! Enerģija sāka nākt, vērpties spirālēs. Izveidojās divas lielas sarkanas spirāles un sāka virzīties prom viena no otras. Tur, kur stāvēja Adegora draugi, izveidojās spirālveida virpulis. Sarkanā dūmaka nomainījās sākumā uz oranžu, pēc tam uz dzeltenu. Nākošās krāsas – zaļa, gaišzila, zila. Violetā krāsa ilgi stāvēja Adegora acu priekšā – draugi vairs nebija redzami. Bet kad tā nomainījās uz baltu, telpa uz lauka 15 metru rādiusā kļuva caurspīdīga. Adegors sajuta, ka viss viņa ķermenis sāk trīcēt, sāk stipri vibrēt. Ceļgalos parādījās drebuļi. Pat nevarēja nostāvēt uz kājām, nokrita zemē. Bet kad pēc dažām sekundēm piecēlās – neviena vairs stepē nebija. Draugi bija aizgājuši savu ceļu – uz to pasauli, kurp viņam iet pagaidām vēl īstais laiks nebija pienācis.
Adegors piegāja pie tās vietas, kur vēl nesen, sadevušies cits ar citu rokās, stāvēja Ļubomirs, Senhoteps un Eigenors. Vairs nekas neliecināja par to, ka tikai pirms minūtes viņi bija te. Pat nomīta zāle nepalika. Augstākās pasaules enerģijas darbojas saudzīgi, ar mīlestību pret visu esošo.
– Uz tikšanos, draugi! – nočukstēja Adegora lūpas.
Viņš vēl kādu laiku te pastāvēja, raudzīdamies uz ziemeļiem. Kaut kur tur bija viņa Dzimtene, senču dzimtene – TARTOARIJA. Pēc tam devās upes virzienā, kur gaidīja biedri. Priekšā stāvēja ilgs ceļš uz mājām…
* * *
Tā šķīrās draugi, kuri kopā uzticīgi kalpoja planētai 47 gadu garumā. Ļubomirs, Senhoteps un Eigenors vairs nevarēja atgriezties tajā Gaismas Pilsētā, no kuras atnāca. Gandrīz pusgadsimta laikā viņu ķermeņi stipri transformējās un vairs nevarēja iziet cauri portālam, kuru reiz izveidoja jasnogori. Pazemes Tempļu Pilsētas bijušie iemītnieki augšupcēlās uz vienu no piektās dimensijas pasaulēm – kopā ar ķermeni, no tās pašas vietas, kur reiz atradās senā hiperborejiešu pilsēta Ealoksa. Bet vērīgs lasītājs spēs noprast, kādu vārdu nesa Ļubomirs, kad iemiesojās Hiperborejas laikos…
Bet tagad ir laiks pastāstīt par Gaismas Pilsētas, no kuras atnāca mūsu varoņi, īpatnībām. Tā nav vienkārši Tempļu Pilsēta, kura satur evolucionārās attīstības Programmas. Tas ir īpašs piecdimensionalitātes centrs, kurā tiek izstrādātas speciālas programmas dimensiju apvienošanai un, tai skaitā – cilvēku Pārejas no vienas pasaules uz citu, no vienas dimensijas uz citu – programmas. Runājot jūsu zemes valodā, to Gaismas Pilsētu var saukt par zinātniski-pētniecisku centru pasauļu un dimensiju apvienošanas paņēmienu izstrādāšanā. Tas ir ļoti svarīgs centrs, kura darbība vērsta uz planetārās Polipasaules radīšanu. Un tā ir Pasauļu Apvienošanas Dienesta apakšvienība. Tieši ar šo apakšvienību tagad sadarbojas daudzas pazīstamas personības, kuras iemiesojās jūsu pasaulē agrāk. Tieši no šejienes tagad nāk spēcīgas enerģētiskās informācijas plūsmas, vērstas uz pasauļu apvienošanu. Viens no tās pazemes Tempļu Pilsētas nosaukumiem – pilsēta ARARATS. Tā skan līdzīgi jūsu pasaulē pazīstamā kalna nosaukumam. Kāpēc? Pievērsiet uzmanību: nosaukums atspoguļo to, ka iekšējā (AR) un ārējā (RA) saules enerģijas ir vienotas. Un tās patiešām apvienojas šajā centrā speciālos portālos ar dažādu Nulles Punktu palīdzību, kuri savieno Pasaules un Dimensijas. Pēc vienas jūsu teikas tieši Ararata kalnā izkāpa leģendārais Noass. Starp citu, varu jums pavēstīt, ka Noass – tā ir vēsturiska personība, un teikas pamatā patiešām ir daži vēsturiski fakti. Bet galvenais, gribu, lai jūs zinātu: palīdzība Noasam patiešām pienāca no ARARATA – piektās dimensijas Gaismas Pilsētas. Savā laikā viņš un citi cilvēki saņēma Programmas jaunas pasaules, kura dzima viņu laikā, attīstībai tieši no pazemes Tempļu Pilsētas – Ararata Pilsētas. Un kalns toreiz ieguva nosaukumu par godu šai piektās dimensijas pasaulei.
Gaismas Darbinieki! Pašreizējā laikā jūs jau esat sākuši dibināt sakarus ar dažādām Gaismas Pilsētām. Piedāvāju jums kopā ar mani, mūsu nākošās tikšanās laikā, doties uz Gaismas Pilsētu ARARATS, lai saņemtu Programmas jaunās pasaules attīstībai.** ARARATS PALĪDZĒJA NOASAM. ARARATS PALĪDZĒJA JASNOGORIEM UN VISIEM CILVĒKIEM, KURI LIKA PAMATUS JAUNAI CIVILIZĀCIJAI – PAŠREIZĒJAI CILVĒKU SABIEDRĪBAI. Pienācis laiks arī jums, Mūsdienu Gaismas Darbiniekiem, kļūt par tiem, kas liek pamatus un Programmas jaunajai, nākošajai cilvēku civilizācijai. Mums ar jums stāv priekšā doties uz Gaismas Pilsētu ARARATS, lai atrastu ceļu uz mājām – uz tām pašām Mājām, kuras ir vienas visiem. Uz jūsu dzimtajām Mājām, mani dārgie Eņģeļi no Lielās Centrālās Saules.
Mēs noteikti turp atgriezīsimies kopā.
Un tas patiesi ir tā.
JŪSU KRAJONS
2013. gada jūnijs-oktobris
Viktora Truhina ilustrācijas
Autortiesības aizsargātas. Žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения” materiālus var izplatīt tikai bez izmaiņām un saīsinājumiem – ar norādi uz Žurnālu.
No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2013., 4., 5., 6. numurs.
Žurnāla Interneta veikala adrese: http://world-channeling.com/
Žurnāla e-pasta adrese: mirovoy_channeling@mail.ru
Tulkoja Jānis Oppe
