Publicēta saita „Preobražeņije” forumā:
http://preobrazenie.ucoz.ru/forum/14-732-57#160363
Дата: Суббота, 19.03.2011, 19:01 Сообщение #1412
No krievu valodas tulkoja Maija Čepule
**Saita forumam šo Ennijas vēsuli no Japānas zemestrīces skartā centra, Sendajas,ir pārsūtījusi Барбара Вольф …**
Sveicieni jums, mani mīļie draugi un ģimene!
Vispirms es gribu pateikties jums no visas sirds par jūsu rūpēm. Esmu ļoti aizkustināta. Un vēl – es gribu atvainoties par kopēju vēstuli jums visiem. Tomēr tas liekas labākais veids, lai mana vēsts nokļūtu pie jums.
Viss, kas notiek šeit, Sendajā, šķiet sirreālistisks. Tomēr es esmu ļoti laimīga, ka man ir lieliski draugi, kas man palīdz. Par cik mana būda ir šī vārda cienīga, patlaban es mitinos draugu mājā. Mēs dalāmies ar ūdeni, ar ēdienu, ar siltumu no petrolejas sildāmierīces. Mēs guļam blakus vienā istabā, ēdam sveču gaismā, un stāstām viens otram atgadījumus. Tas ir silti, draudzīgi un skaisti.
Pa dienu mēs cits citam palīdzam savākt bardaku mūsu mājās. Cilvēki sēž savās mašīnās un skatās ziņas savu auto navigatoros. Vai arī – sastājas rindā, lai dabūtu dzeramo ūdeni, kad tas ir atvests. Ja kādam ir savs avots zemesgabalā, vai arī darbojas ūdensvads – viņi izliek zīmes uz ielas, lai cilvēki varētu atbraukt un piepildīt savas kannas un spaiņus.
Ārkārtīgi pārsteidzoši ir, ka – lai kur arī es nebūtu bijusi – nekur nav bijis nekādu laupīšanu, nekādu skandālu un grūstīšanās rindās. Cilvēki atstāj savas ārdurvis atvērtas, jo tā ir drošāk, ja sākas zemestrīce. Cilvēki saka: „O, tā tak bija parasta lieta vecajos labajos laikos, ka visi palīdzēja cits citam.”
Pazemes grūdieni turpinās. Pagāšnakt tie atkārtojās ik pēc 15 minūtēm. Sirēnas kauc pastāvīgi un bieži lido helikopteri virs galvas.
Vairākas stundas vakarnakt pie mums strādāja ūdensvads, un tagad jau tas darbojas pusi dienas. Elektrība parādījās šodien ap pusdienlaiku. Gāzes vēl nav.
Taču tas viss nav galvenais. Kādam šīs lietas ir, citam nav. Neviens nav mazgājies vairākas dienas. Mēs jūtamies netīri, bet patlaban mums ir daudz svarīgākas problēmas. Es esmu pārstājusi pret mazgāšanos izturēties kā pret pirmās nepieciešamības lietu. Dzīvošana pilnībā – instinktu, intuīcijas līmenī, un modrība par to – kas nepieciešams izdzīvošanai – ne tikai manai, bet arī visas grupas izdzīvošanai.
Dīvainas paralēles notikumos. Mājās haoss, bet tanī pat laikā ārā saulē žāvējas matrači un veļa. Cilvēki stājas rindā pēc ūdens un pārtikas, bet reizē ar to vairāki cilvēki izved savus suņus pastaigāties. Tas viss notiek vienlaicīgi.
Negaidīti SKAISTUMA pieskārieni iznāk priekšplānā. Klusums naktī. Nav auto. Uz ielas neviena nav. Un debesis naktī piebērtas zvaigznēm. Parasti es varēju redzēt divas zvaigznes, bet tagad visa debess ir vienās zvaigznēs. Kalni Sendajā stāv stingri, un tīrajā gaisā mēs varam brīnišķīgi redzēt to siluetus uz debesu fona.
Un paši japāņi arī ir burvīgi. Es aizeju uz savu būdu katru dienu, lai apskatītos – kā tur iet. Šodien – lai uzrakstītu šo e-pastu, jo padeva elektrību. Un es atrodu ēdienu un ūdeni, atstātus uz manām trepēm. Man nav ne jausmas – kas to varēja izdarīt, bet tas notiek. Vecs cilvēks zaļā cepurē iet no vienām durvīm uz nākamajām, lai pārbaudītu – vai visiem viss ir kārtībā. Cilvēki jautā nepazīstamiem – vai viņiem nevajag ko palīdzēt. Es neredzu baiļu pazīmes. Samierināšanās – jā. Taču bailes vai panika – nē.
Viņi mums stāsta, ka vēl varam gaidīt atkārtotus grūdienus, un pat jaunas zemestrīces nākamā mēneša laikā, vai ilgāk. Pie mums pastāvīgi drebina, ripina, rausta, rībina. Ir svētība, ka man ir palaimējies dzīvot Sendajas paaugstinātajā daļā, kas ir drošāka, nekā citas daļas. Tā kā šinī daļā ir mierīgāk kā citās. Vakarnakt manas draudzenes vīrs atgriezās no provinces, un atnesa ēdienu un ūdeni. Atkal svētība.
Tagad es saprotu no sava piedzīvotā, ka ir patiešām milzīgs Kosmisks evolūcijas solis, kurš notiek visā pasaulē tieši tagadējā brīdī. Un par cik es izdzīvoju notikumus, kas risinās tagad Japānā, es varu sajust – cik plaši atveras mana sirds. Mans brālis man pajautāja – vai es nejūtoties ļoti maziņa no visa tā, kas notiek? Nejūtos. Drīzāk gan es jūtos kā daļa no kaut kā notiekoša, kas ir daudzkārt lielāks par mani. Šis dzemdību spazmu vilnis (visā pasaulē) ir grūts, bet tomēr – lielisks.
Es vēlreiz pateicos par mīlestību un rūpēm par mani,
Ar atbildes mīlestību visiem –
Ennija